Kādu laiku nebija nācies izbaudīt satiksmes autobusu labumus, līdz piektdienas vakarā ar bērniem nolēmām aizdoties uz laukiem ciemos pie vecmāmiņas. Bērniem gatavā eksotika – o, brauksim ar autobusu?!Zinot pirms daudziem gadiem piedzīvotos mirkļus, kad autobusi bija tik pārbāzti, ka pasažieri cits citam vai uz galvas stāvēja, biļetes iegādājos laikus, lai bērnu mazās kājas tik ātri nepiekūst, jo jārēķinās ar stundu ilgu braucienu. Manas aizdomas autobusā apstiprinājās, un vairāki pasažieri bija spiesti stāvēt kājās. Jaunatne lepni sēž, galvas nodūruši un telefonus rokās sakampuši – it kā neviens cits šai pasaulē neeksistētu. Lūdzu dēlam piecelties un palaist apsēsties tantiņu. Viņa gan pieklājības pēc atteica, tomēr piedāvājumu pieņēma. Sieviņas sejā iezagās smaids un kluss paldies. Mammai lepnums, tantei prieks, dēlam – apziņa, ka kādam palīdzējis. Šajā sakarā atmiņā uzausa kādas paziņas stāstītais no cikla «cik maz vajag…». Kad paziņa Jelgavā gatavojusies šķērsot ielu ar lielu papīra kasti rokās, domās jau ritinot tālāko notikumu gaitu, viņu pēkšņi kāds krievu valodā uzrunājis: «Vam pamoč?» Paziņa apstulbusi. Krievu valodu ikdienā tik bieži nedzird, tāpēc, kamēr apziņā ieslēdzies «tulkotājs», kamēr viņa sapratusi, ko svešinieks grib… Sievieti bija uzrunājis krievu tautības jauneklis ap 20 gadu vecumā, vienkāršs, bez lieliem muskuļiem. «Bet cik man bija patīkami! Mani un manu kasti ievēroja! Es atplauku smaidā, un manī pamodās sieviete,» viņa priecājās. Paziņa todien priekā dalījusies ar visiem satiktajiem. Pat vīrs mājās pajautājis: «Priecīgas ziņas?» Patīkami sīkumi ikdienišķās dzīves situācijas sasilda skarbajā laikā pārmēru atdzisušās sirdis. Darīsim otram labu!
