«Hercoga Jēkaba laukums Jelgavā vakar, šodien, rīt». Ar tādu nosaukumu no 11. līdz 13. novembrim norisinājās Domes organizētais arhitektu plenērs.
“Hercoga Jēkaba laukums Jelgavā vakar, šodien, rīt”. Ar tādu nosaukumu no 11. līdz 13. novembrim norisinājās Domes organizētais arhitektu plenērs. Tajā piedalījās 28 lietpratēji. Labākos projektus – balvu ieguvējus – eksperti nosauks 15. decembrī. Plenēru atklāja mākslas vēsturnieka Rundāles pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa lekcija par Jelgavas tirgus laukuma apbūves attīstību no 17. gadsimta līdz 1944. gadam. Šajā rakstā – dažas subjektīvi konspektīvas atziņas, kas fiksētas no klausītāju rindām.
Jelgava, kā vairums senu pilsētu, veidojusies, pateicoties savam novietojumam, kas ir izdevīgs tirdzniecībai, transportam un politiskās varas interesēm. Tās attīstību noteica Baltijas kolonizācija jeb kristīgai ticībai pievērsto zemju strukturēšana. 13. gadsimta sākumā izveidojās Rīgas pilsēta. Bija vajadzība doties pa satiksmes ceļu uz Rietumeiropu. Cauri Jelgavai ceļš veda uz Klaipēdu, Kēnigsbergu, Berlīni, vēlāk arī uz Sanktpēterburgu.
Iespējams, jau Latvijas senvēsturē Jelgavā bijusi kāda pamatiedzīvotāju apmetne. Taču diemžēl šeit bijis tik maz arheoloģisku izrakumu, ka par to grūti spriest.
Kad 1265. gadā Jelgavā tika uzbūvēta Livonijas ordeņa pils, sākās miesta veidošanās tās pakājē. Ceļu krustpunktā radās tirgus laukums. Jelgavā šis process noticis ļoti naturāli un neuzspiesti.
Hercogistes rezidences godā
1562. gadā pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers Jelgavas pili izvēlējās par savu rezidenci. Radās priekšnoteikumi straujākai pilsētas attīstībai. Šajā laikā pilsēta tika mērķtiecīgi nosprausta, kas Latvijā noticis ne pārāk bieži. Rīga, piemēram, veidojusies stihiski koncentriskā riņķī ap tirgus laukumu.
Pirmais plāns, pēc kura varam spriest par pilsētas apbūvi, tapis 1652. gadā. To gatavojis mērnieks Tobiass Krauze. Oriģināls atrodas Latvijas Vēstures muzejā. Dažas ielas atšķiras no tā, kas redzams 1705. gada plānā. Apbūves vietas paliek, bet pašas būves mainās bieži.
Tirgus laukumam bija milzu nozīme. 1593. gadā pilsētas rāte izdeva noteikumus tirdzniecībai. Zemnieki varēja ievest un pārdot tirgū visu, ko vēlējās. Uzpircēji viņus pie pilsētas nedrīkstēja ķert. Tika domāts par to, lai pilsētniekiem būtu plašāks piedāvājums un zemākas cenas, kā arī lielāka tirgotāju apgrozība pilsētā. Tādēļ nav brīnums, ka 1840. gadā Jelgavā bija 93 viesnīcas – iebraucamās vietas ar krogiem. Tirgus laukuma vidū atradās rātsnams, kas bija ļoti moderni. Turpat blakus arī divi kauna stabi noziedznieku sodīšanai.
Pirmā rātsnama celtniecība varētu saistīties ar 17. gadsimta sākumu, laiku pēc 1606. gada, kad hercogs Frīdrihs bija izdevis Jelgavas pilsētas kārtības rulli. Uz nama bija pilsētas ģerbonis. Analizējot stilus, var spriest, ka tur izmantotais ornaments tapis starp 1610. un 1630., vēlākais – 1640. gadu.
Līdz pat 19. gadsimta beigām tirgus laukuma aizmugurē bija saglabājusies ebreju viesnīca “Jeruzaleme”. Tā piederējusi muižnieku Noldes dzimtai, brāļiem Magnusam un Gothardam – slavenajiem Kurzemes muižniecības opozīcijas vadoņiem, kas bija centušies ierobežot hercogu tiesības un uzstājušies pret hercogu Vilhelmu. Tiek uzskatīts, ka 1615. gada augustā tieši šajā mājā brāļi Noldes tika sagūstīti un pēc hercoga pavēles turpat Driksas krastā nogalināti. Incidents noveda pie Vilhelma atstādināšanas no varas un izsūtīšanas trimdā.
Kanāls bija romantisks un smirdīgs
1650. gadā, hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, izbūvēja pilsētas kanālu, kas savienoja Driksu ar Svēti, kurā bija samērā labs, dzeršanai lietojams ūdens. Šo būvi var redzēt 1702. gada pilsētas plānā, kas glabājas Kara arhīvā Stokholmā. Kanāls veda paralēli Rakstvežu (tagadējai Krišjāņa Barona) ielai un rātslaukumu šķērsoja gandrīz pa vidu. Laukumā kanālam nebija kārtīgi izbūvētas malas, līdz ar to krastos veidojās staignājs. Iebruka tilti. Arī ūdens kanālā izrādījās stāvošs, smirdēja un dzeršanai nederēja.
1931. gadā pilsēta pieņēma lēmumu kanāla paliekas likvidēt. Vēsturnieks Jānis Juškevičs gan sūdzējās Pieminekļu valdei, ka tiek iznīcināta vēsturiska vērtība, tomēr praktiskie apsvērumi ņēma virsroku.
Jautājums par ielu bruģēšanu palika neatrisināts līdz 19. gadsimta otrajai pusei. Līdz pat šim laikam sastopami Jelgavas apraksti, kuros stāstīts, ka gājējiem daudz jālēkā no akmens uz akmens, lai neiekristu peļķē.
Otra problēma – pilsētas jumti. Pilsēta vairākkārt bija cietusi lielos ugunsgrēkos. Jau hercoga Ferdinanda laikā bija pavēle divos gados nomainīt salmu jumtus ar kārniņu jumtiem. Protams, tas nenotika. 1738. gadā hercogs Ernsts Johans Bīrons izdeva rīkojumu nomainīt jumtus līdz nākamā gada vasarai, taču reakcija atkal bija tāda pati. 1740. gadā hercogs draudēja, ka zaldāti noplēsīs salmu jumtus un mājas atstās vaļējas. Nav zināms, vai tas izdevās, bet par to jāšaubās.
Jaunā pils maina vērienu
Hercoga Johana Ernsta Bīrona laikā tapa jaunā Jelgavas pils, kas pilsētai piešķīra pavisam citu vērienu. Radās zināma disonanse starp šo būvi, kas ir nozīmīga visai Ziemeļaustrumeiropai (vienīgi Stokholmas karaļa pils var sacensties ar Jelgavas pili), un samērā nelielo pilsētas apbūvi. Kopš Rastrelli parādīšanās pilsētā jelgavniekiem pavērās citi apvāršņi. Viņi sāka domāt eiropeiskās kategorijās. 1775. gadā pēc hercoga Pētera Bīrona iniciatīvas būvuzņēmēja un arhitekta Severīna Jensena uzraudzībā tika uzbūvēta ģimnāzija “Academia Petrina”.
Līdz ar hercogistes iekļaušanu Krievijā 1795. gadā Jelgava kļuva par parastu guberņas pilsētu. Ēku būvniecību nu diktēja guberņas arhitekts, kas noteica, ka viss jābūvē pēc tipveida projektiem. Pat nokrāsot māju varēja tikai vienā no sešiem toņiem, kas bija noteikti centralizēti. No otras puses, šāda sistēma noveda pie zināmas lietu sakārtošanas. Tirgus laukums uz pusi kļuva par parādes laukumu. Atbilstoši noteikumiem tajā novietoja arī sardzes namu. 1818. gadā Jelgavā ieradās cars Aleksandrs I un pasludināja zemnieku brīvlaišanu. Tā laika ievērojamākās būves bija tirgus laukumā esošā Cēra viesnīca (1843. gads), kas nepārprotami atkārtoja aristokrātijas izcilos paraugus, proti, Elejas pili, Mēdemu rezidenci tagadējā Uzvaras ielā un vairākas citas.
19. gadsimta otrajā pusē, strauji attīstoties saimniecībai, valdošo arhitektūru sāka uzskatīt par mazvērtīgu, un blakus “Villa Medem” tika uzcelti linu fabrikas korpusi. Tirgus laukumā uzslēja dzirnavas un ugunsdzēsēju torni. Mīļā, jaukā, liriskā Jelgava sāka izskatīties pēc Rīgas industriālā kvartāla.
Punktu vēl neliksim
Plenērā strādājošo arhitektu vīziju prezentācijās tika pieteiktas vairākas interesantas lietas. No vienas puses, skaidrs, ka pēc Ļeņina pieminekļa noņemšanas Hercoga Jēkaba laukumam nav akcenta. No otras puses, netālu tapis Jāņa Čakstes piemineklis un tiek atjaunots Svētās Trīsvienības baznīcas tornis. Arī šie objekti tika ietverti pilsētas centra plānojumā. Vairākos projektos tika runāts par vēl vienu pieminekli – tas būtu veltīts hercogam Jēkabam.
Radikālākie risinājumi paredzēja “loga izciršanu uz Driksu” – situāciju, ka no pilsētas kultūras nama varētu lūkoties uz pili. Tagadējo piecstāvu māju vietā taptu koncertzāles, multifunkcionāli komunikāciju un tirdzniecības centri. Vairāki risinājumi piedāvāja ar ēkām ierobežot Hercoga Jēkaba laukumu, jo patlaban tas ir izplūdis un bez noteiktām robežām. Pašā laukumā taptu muzikālā strūklaka, baseins, bērnu rotaļu laukumi un citas jaukas lietas. 15. decembrī redzēsim, ko teiks autoritātes plenēra vērtēšanas komisija. Tās sastāvā līdz ar pilsētas mēru un profesoru O.Buku ir pašvaldības būvvaldes vadītāja vietas izpildītāja Inita Dzalbe, Domes izpilddirektors Gunārs Kurlovičs, LLU docente arhitektūrā Iveta Lāčauniece, Domes izpilddirektora vietnieks Vilis Ļevčenoks, Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs Juris Poga, Jelgavas galvenais mākslinieks Georgs Svikulis, arhitektūras profesore Aija Ziemeļniece.
Taču redakcijā gaidīsim ierosmes par to, kā pārveidot centru. Lai tas turpmāk nepaliktu par vietu, kurai ceļā uz tirgu vai kultūras namu vienkārši pārskrien pāri.
