Šī ziema daudz neatšķiras no citām – lai cik «stipendiātu» lāpstām rokās izdzīti ielās, celiņi arī šoziem atsevišķos posmos ik rītu ir čaklu roku saposti, bet daudzviet arvien piesniguši. Ir sētnieki, kam tas ir sirdsdarbs vai vismaz pienākums, bet ir arī tādi, ko iekustināt var tikai priekšnieka stingrā balss (roka) vai sods. Gluži tāpat kā visās citās jomās. Vieni šogad rīkojuši konkursus, lai tērētu taupīgi. Citi par ceļu būves un budžeta tērēšanas plāniem sprieduši kopā ar pašiem ceļu būvniekiem siltās zemēs. Vieni turpinājuši samazināt štatus, bet pašvaldību šefi bez konkursiem svarīgos amatos sēdinājuši sev draudzīgus cilvēkus. Vieni, neafišējot sevi, barojuši nakts patversmes apmeklētājus, bet citi atvēruši labdarības virtuves pagastos, lai bruģētu sev ceļu uz Saeimu. Vairums dakteru ārstējuši pacientus, jo tas ir viņu aicinājums, bet citi to darījuši ar tik lielu atbildību, cik bieza aploksne pirms tam «ietuncīta» kabatā. Lielākā daļa policistu rūpējušies par mūsu drošību, bet daži pēc uzplečiem tiekušies tikai tāpēc, lai pazemojot izrādītu savu spēku. Kāds piesaistījis ES naudu un pats attīstījis cauruļu ražošanu. Cits ražotnē ieguldījis pašvaldības miljonus, klanījies Kremļa priekšā, bet vairāk par pieciem busiem «sastellēt» tā arī nav spējis. Daļa vēlēšanās balsojām par cilvēku, kam svarīgākā ir finanšu stabilitāte. Daudzi vēlēja par sarakstu, ko stutē smagos finanšu noziegumos apsūdzēts vīrs, kurš no naftas caurules negrasās nokāpt un valstij talkā nesteidzas. Vēl ir tādi sētnieki, kas uz biezās sniega kārtas vien uzber sāls un smilts maisījumu. Taču sniegs jau no tā nepazūd, vien kļūst par netīru, slapju, glumu un grūti brienamu putru.Būtu naivi cerēt, ka nākamajā gadā ikviens gribēsim un pratīsim rosīties tā, lai celiņi visā garumā līdz pat mērķim būtu tīri. Bet varam censties, lai sakoptu posmu ir vairāk.
