Viegli. Tikai ne jau pašiem pensionāriem, bet mūsu valdībai.
Viegli. Tikai ne jau pašiem pensionāriem, bet mūsu valdībai. Pensionāri ir tāda iedzīvotāju daļa, kas vairs nav īpaši sociāli aktīva, no kuras nav nekāda ekonomiska labuma (un tāpēc tās protesti ir kā kaķa lāsti, kas debesīs nekāpj) un kuru var tīt ap pirkstu, kā vien iepatīkas, nosacītai iztikai atmetot nožēlojamus grašus.
Šā gada sākumā savās prasībās pelēcīgi pieticīgajai Pensionāru federācijai opozīcijā esošie pensionāri tomēr sadumpojās, pieprasot Ministru prezidentam izvērtēt, viņuprāt, diskriminējošo Pensiju likumu. Tādēļ tika izveidota attiecīga «darba grupa», tā darbojas piepūstiem vaigiem un sola jau jūlija sākumā sniegt savu atzinumu. Jau tagad var paredzēt, ka tas nebūs rožains.
Ne tikai pēc pašu pensionāru viedokļa, bet arī pēc elementāras loģikas pastāvošā pensiju likumdošana ir diskriminējoša.
Patlaban visā pasaulē, īpaši Eiropas Savienībā, palielinās neapmierināto skaits, kuri iebilst pret palielināto pensijas vecumu. Latvijas iedzīvotāji īpaši gan neprotestē pret pensionēšanas vecuma latiņas pacelšanu (tāpat kā visā Eiropā, arī Latvijā paredzēts pensionēt cilvēkus, kas sasnieguši 62 gadu vecumu). Mums ir daudz sāpīgāka liga: no 500 000 pensionāru 90 procentu saņem pensiju, kas ir zem iztikas minimuma. Turklāt arī šis «minimums» ir aiz ausīm pievilkts. Un vēl šiem 90 procentiem nav iespējams iekļauties ne tā saucamajā 2. pensiju līmenī, kas ir pieejams pašlaik strādājošajiem (viņi tādējādi var nopelnīt sev papildpensiju), nedz arī izcīnīt «standarta pensijas» palielinājumu, ko valsts vienkārši nespēj (nevēlas?) «pavilkt». Kā zināms, budžeta grozījumos netika piešķirta nauda pensiju palielināšanai tiem pensionāriem, kuri mēnesī saņem 33 latus. Tādēļ jau arī premjeram pieprasīts izvērtēt Pensiju likumu, lai konstatētu, kā noteikt taisnīgāku kārtību pensiju saņemšanai pensionāriem, kuri savu mūža lielāko daļu nostrādājuši padomju okupācijas laikā.
Pensionāru absolūtā vairākuma, tas ir, to, kuri pensionējušies līdz 1996. gadam un kuru viss darba mūžs aizritējis pirms pensiju reformas, darba novērtējums bija ārkārtīgi diskriminējošs. Viņiem pensijas apmērs joprojām tiek aprēķināts pēc pensiju pagaidu aprēķināšanas kārtības, kas formāli bija spēkā no 1993. līdz 1996. gadam – kad par pamatu pensiju aprēķināšanai tika ņemta vidējā darba alga tieši šajā periodā. Šim kontingentam vidējā pensija nepārsniedz 55 līdz 65 latus mēnesī, turklāt viņiem līdz pat savai nāvei nav cerību saņemt vairāk. Kroplajā Pensiju likumā pat iznācis tā, ka cilvēki, kas līdz tam nav ne dienu strādājuši sabiedrības labā, guvuši iespēju tikt pie nesamērīgi lielām pensijām. Turpretī tie, kas savus spēkus un veselību nesavtīgi ziedojuši, lai varētu tikt atjaunota gan neatkarīgā Latvijas valsts, gan audzināta pašreizējā (ekonomiski aktīvā!) paaudze, vecumdienās saņem nožēlojamos 33 latus.
Tagad gan Labklājības ministrija, gan Pensionāru federācija uzskata, ka jāatceļ vienīgi šīs nenormāli mazās pensijas, ko radījis 1996. gada Pensiju likums. Bet problēma ir gan plašāka, gan dziļāka.
Premjera izveidotā darba grupa jūlija sākumā sola tikai paust, ko darīt to pensionāru labā, kuri saņem zemas pensijas. Pēc grupas pārstāvju domām, tāpēc nav jāgroza Pensiju likums, ar kuru «viss esot pilnīgā kārtībā». Starp citu, tā uzskata arī Eiropas Komisija (EK). Šajā sakarā jāatgādina, ka EK nu nekādā ziņā nav tā institūcija, kurai būtu «interese» apgalvot pretējo, jo – pensijas ir katras valsts iekšējā lieta!
Skan ciniski, taču laikā, kad visā Eiropā notiek pensiju reforma, tā sistēma, kāda kopš deviņdesmito gadu vidus iedibināta un joprojām pastāv pie mums, kalpo par paraugu un mācībstundām daudzām ES valstīm. Tas mudina domāt, ka «gudrā Eiropa» Latviju izraudzījusies par labu krāpniecības skolu, lai efektīvi «apčakarētu» pensionārus arī citās valstīs. Mums principā varētu būt vienalga, vai pensionāri Rietumos būs ar mieru «norīt» mūsu likumdevēju izgudrotos «āķus» (patīkami jau nebūtu, ja iemantosim «slikta piemēra» iniciatoru titulu). Taču mums nekādā ziņā nav vienalga, ka «darba grupas» speciālisti vēlas problēmu reducēt tikai uz palīdzību tiem cilvēkiem, kas līdz šim saņēmuši minimālas pensijas. Ir jādomā un jārēķina gan tālāk, gan plašāk: jāatrod principiāli jauna, godīga pieeja ikviena indivīda sabiedriskā darba ieguldījuma un tātad pensiju nodrošinājuma aprēķināšanai. Turklāt būtu vietā jautāt – vai nevajadzētu paredzēt arī kompensācijas par nabaga pensionāru gandrīz desmit gadu sajozto vēderu? Tas tiešām būtu godīgi.
Atliktu tikai tam atrast naudu… Un reizēm šķiet, ka tās mūsu valstī netrūkst, ja jau var atļauties maksāt milzīgus sodus starptautiskajās tiesās, veidot un algot dažādas darba grupas, izmeklēšanas komisijas un citus «detektīvus».
