Ēriks Kūlis ir latviešu rakstnieks, kuru pazīst gan pieaugušie, gan pavisam mazie lasītāji. Droši vien kāds vēl no bērnības atceras Riķa, Stiķa un Niķa raibos piedzīvojumus vai Nikniķa dēkas, taču tagad varbūt ir jau izlasījis romānu «Atsaldētais» vai «Vecīt, bez komentāriem» par naivajai mazuļu pasaulei diametrāli pretēju un baisu reālās dzīves vidi, tās iemītniekiem un viņu neapskaužamajiem likteņiem.
Arī nesen iznākušajā darbā «Vainīgais» autors turpina iepriekš aizsākto tēmu par dzīves drūmās puses ļaudīm, kuri mitinās mums it kā paralēlajā pasaulē. Mēs zinām, ka ir sabiedrības daļa, kura mājo ļoti skarbos apstākļos un dažādiem paņēmieniem kārpās, lai noturētos uz slidenā un bedrainā dzīves ceļa, neiekrītot grāvī, nelaužot kaklu sev un neaizraujot līdzi vēl citus. Tāds ir romāna «Vainīgais» galvenais varonis – septiņpadsmitgadīgais Remīrs, kam māte ir nodzerta nelaime, kuras vienīgais dzīves stimuls ir jebkura veida alkohola devas sagādāšana, bet tēvs aizdevies laimes meklējumos, atstājot dēlu mājā, kur valda posts, netīrība, nabadzība un vienaldzība. Zēns mācās internātskolas 9. klasē, vasarā strādā kaimiņa saimniecībā, pelnot naudiņu kaut dažām kārotajām mantām – jaunam telefonam un stilīgām krosenēm. Saimnieks zēnu nežēlo, jāstrādā līdz spēku izsīkumam, jāpacieš arī pazemojumi, bet pabarots strādnieks tiek krietni. Remīrs, jebkāda sirds siltuma un mīļuma alkdams, ļaujas sava darba devēja sievas seksuālam vilinājumam, un tas kļūst par viņa šīs vasaras aizraujošāko piedzīvojumu. Tuvojas 1. septembris, jādodas uz skolu, kur klasē viņu sagaida tādi paši no ligzdas izmesti grūtdieņi ar savām traģēdijām un problēmām, milzīgu vēlmi pēc draudzības un mīlestības, bet ar tikpat lielu neprasmi šādas attiecības veidot. Viss ir kaut kā greizi un nepareizi.
Varētu šķist, ka tas ir stāsts par kārtējā dzīves pabērna izmisīgajām pūlēm padarīt kaut cik jēdzīgu savu eksistenci šajā pasaulē, taču vieglās naudas iespēja apvērš Remīra dzīvi kājām gaisā. Kāpēc tas notiek tik baisi vienkārši? Kāpēc viņš nespēj atteikties no tiem pāris simtiem eiro, palūkoties dažus soļus uz priekšu un iedomāties par savas rīcības sekām? Viena no atbildēm varētu būt – viņam nav nekādu morāles pamatu un atbalsta, ko parasti dod saprātīga ģimene. Tas, ko mēs saucam par mājām, Remīram ir tik greizs un kroplīgs, ka viņa raksturā un dzīves pieredzē atstāj tikai rētas un sagandētu dvēseli. Bērna acis ir platas un ierauga to, kas noder visam mūžam. Bet ne visiem ir lemts ieraudzīt to vērtīgo, jo tā vienkārši nav viņa bērnības pasaulē, un tieši tas ir noticis ar grāmatas galveno varoni.
Un tad cilvēks viegli var kļūt par «vainīgo», uz kura sirdsapziņas gulst ļoti smaga nasta, kas droši vien atstās pēdas mūža garumā. Bet man šķiet, ka vēl smagāks un grūtāk atbildams ir jautājums, kāpēc tā notiek. Kāpēc un kā mums blakus izaug šādi dzīves atstumtie, samocītie cilvēki? Ko mums darīt? Kā palīdzēt? Protams, lasot grāmatu, katram radīsies citi jautājumi un citas atbildes, bet svarīgākais ir tas, ka autors lasītāju būs rosinājis padomāt.
Sadarbībā ar grāmatu apgādu «Zvaigzne ABC»
