Tuvojas diena, kad varēsim izlemt, kuru partiju Eiropas Parlamenta un vietējo pašvaldību deputātu rokās nodosim savas valsts un visas tautas turpmāko likteni. Mums prātus jauc daudzie pirmsvēlēšanu bukleti, kurus saņemam katru rītu reizē ar dienas pastu. Kandidāti aizgūtnēm arī TV ekrānos un radio pārraidēs informē par saviem labajiem darbiem un iecerēm. Nav mums par tiem ne mazākā gandarījuma un prieka, jo, lai gan Latvijā nav lielu dabas katastrofu, pašreizējā situācija visās jomās izraisa dziļas pārdomas.Nav noslēpjams, ka 19 gadu pēc valsts neatkarības atjaunošanas viņi savus amata pienākumus veikuši ar neierobežotām vēlmēm, izveidojot valsts pārvaldes sistēmu, lai tiktu pie nodokļu maksātāju naudas, vairotu savu atbalsta grupu un personisko bagātību, nevis darbotos sabiedrības un valsts interesēs. Viņu darbs visā pilnībā pielīdzināms čika kalēju veltīgai vesera klaudzināšanai un ēzes dauzīšanai, kur lemešu vai citu metāla kaluma paredzētās sagataves izmestas mēslainē, radot tikai materiālus zaudējumus, par kuriem būtu jāatbild. Ar katru dienu, kas ved mūs tuvāk vēlēšanu brīdim, dūmainā migla no viņu smēdēm kļūst melnāka, citām – sarkanāka. Skaļāk skan veseri. Tos pārspēj uzbāzīgo un ar pašlielīšanos pārpilno kalēju lielo veseru dārdi, kas liek atcerēties mūsu seno sakāmvārdu: «Tukša muca tālu skan.» Un – ka «treknajiem gadiem seko bada gadi».Par čika kalēju darbību pilnībā liecina valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas atziņa, ka «tikai labākajā gadījumā līdzekļi tiek tērēti kaut kādiem mērķiem un programmām, kuras nav precīzi definētas, bet sliktākajā variantā – jau iepriekš aprēķināts, kā tos izmantot savtīgos nolūkos. Pat, ja definēti ļoti skaisti mērķi, tālāk nav nekā, nav īstenošanas mehānisma». Pilnībā varam piekrist, ka «laukuma spēlētāji, tas ir, čika kalēji, jānomaina pilnīgi un kardināli jāmaina cilvēku sastāvs valsts pārvaldē».Ņemot vērā mūsu pašreizējo kritisko situāciju, visiem jāpiedalās paredzētajās vēlēšanās un, savas balsis nododot, rūpīgi jāpārdomā, kā rokās ieliksim nabadzībā un parādos nodzītās valsts likteni, lai varētu cerēt uz tās augšupeju.
