Miltu malēju pasūtījumi gājuši mazumā, toties tūristi – vairumā.
Iebraucot Bērzes pagasta centrā, ceļu krustojumā labi pamanāma norāde – Bērzes dzirnavas. Vēl nepilns kilometrs uz Līvbērzes pusi, un nokļūsti labi sen bruģētā pagalmā. Vietas dominante ir trīsstāvu dzirnavu ēka, kurai cauri mutoļojot tek piecus metrus plats akmeņiem izmūrēts kanāls. Ja ieklausās, ūdeņiem bagātā laikā gan dienu, gan nakti tur dūc strāvas ģeneratora turbīna. Divas reizes nedēļā Bērzes upe dod spēku dzirnavu spara ratam. Lopiem tīkams malums«Lielā ūdenī, maļot graudus, dzirnavas izmanto tikai trešdaļu jaudas,» skaidro melderis Aldis Zaļais, vīrs pusmūža gados gaišu skatu, kuram toni piedod tikko manāms miltu baltums uzacīs. Viņš ir bērzenieks, dzirnavās strādā beidzamos desmit gadus, agrāk bijis celtnieks. Savu tagadējo profesiju, kā pats stāsta, apguvis darba gaitā. Nekādu kursu ūdensdzirnavu melderiem taču neesot. Arī Bērzes dzirnavām līdzīgu nekur citur Latvijā neatrast. Pirms gadiem pieciem, desmit dzirnavās malts pa astoņām līdz desmit tonnām dienā, tagadējie apjomi krietni sarukuši. Jauno laiku lielie zemnieki uz Bērzes dzirnavām nekad neesot braukuši, bet mazo klientu kļūstot mazāk. «Viena daļa ar elektrību maļ paši savās saimniecībās. Atkrīt transporta izdevumi. Taču, šķiet, neviens nav izpētījis, kāda ir starpība, ja lopus baro ar graudiem, kas samalti, placinot uz dzirnakmens vai sadauzot elektriskajās dzirnavās. Domāju, ka pēc tēvu tēvu metodes maltais grauds dzīvnieka kuņģim piemērotāks,» spriež dzirnavu īpašnieks kādreizējais Rīgas domnieks Orvils Heniņš. To, ka placinātiem graudiem lopbarībā ir īpaša vērtība, atzīst arī Lauksaimniecības universitātes docente Lilija Degola. Tūkstoš darba vietu Rīgā līdzvērtīgas vienai dziļos laukos Bērzes dzirnavās upes spēks tomēr galvenokārt aiziet nevis malšanai, bīdelēšanai vai miltu maisu vilkšanai pa «koka liftiem», bet gan elektrības ražošanai. O.Heniņš ir aktīvs mazo hidroelektrostaciju aizstāvis un jau vairākus gadus Mazās hidroenerģētikas asociācijas valdes priekšsēdētājs. «Viena darba vieta mazajā hidroelektrostacijā attālā lauku pagastā ir līdzvērtīga tūkstoš darba vietām lielpilsētā Rīgā,» kaismīgi, ar savas patiesības aizstāvja pārliecību saka O.Heniņš. Bērzes dzirnavās pastāvīgs darbs ir tikai melderim, taču periodiski dzirnavām vajadzīgs remonts, iztīrīti kanāla krasti. Deviņdesmitajos gados Latvijā cita pēc citas radās ap pusotra simta mazo elektrostaciju. Taču 2002. gadā pēc dabas aizsardzības organizāciju spiediena Ministru kabinets pieņēma noteikumus, kas aizliedza 216 upēs vai to posmos celt vai atjaunot aizsprostus. Aizliegums saistās ar vairākiem gadījumiem Vidzemē, kur tika atklāti rupji mazo HES ekspluatācijas normu pārkāpumi, kā dēļ cieta zivis, īpaši laši. Protams, arī makšķernieki, kuru lobijs varas gaiteņos ir visai ievērojams. O.Heniņš uzskata, ka dažu pārkāpēju dēļ tagad jācieš daudziem uzņēmējiem, kuri būtu gatavi būvēt mazos HES. «Vai pirmās brīvvalsts laikā un vēl agrāk, kad Latvijas upēs bija septiņi līdz astoņi simti dzirnavu dambju, radās problēmas ar zivīm!?» jautā asociācijas valdes priekšsēdētājs. Pēc šīs organizācijas aplēsēm, nebūvējot jaunas spēkstacijas uz lašupēm, bet atjaunojot vecos dambjus citās «aizliegtajās» upēs, mazo HES īpatsvars valsts elektroenerģijas ražošanas bilancē varētu sasniegt desmit procentu. Patlaban tas tikai ir viens procents. Viņš cer, ka ES nostādnes «zaļās» enerģētikas virzienā, kas liek dalībvalstīm attīstīt arī hidroenerģētiku, varētu nākt par labu. Vismaz pie kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā tādu aizliegto upju sarakstu neesot un mazās spēkstacijas attīstoties netraucēti. Labvēlīgais dubultā tarifa laiks alternatīvās elektroenerģijas ražotājiem ir pagājis, tomēr par saražoto elektrību mazo dzirnavu īpašnieki saņem piemaksas, kas, pēc O.Heniņa domām, ražošanas mazā kopapjoma (viens procents no visas Latvijā tērētās elektrības) dēļ patērētāja elektrības cenu tikpat kā neietekmē. «Palaid puķīti pa dambi…»Par Bērzes muižu tūrisma ceļvežos raksta, ka dzirnavu un arī aizsprosta būve saistīta ar hercoga Jēkaba laiku, kad tur ierīkotas vadmalas un buru audekla austuves. O.Heniņš teic, ka atradis dokumentālu apstiprinājumu tam, ka 1856. gadā kāds uzņēmējs no muižas izpircis zemi Bērzes krastā dzirnavu vajadzībai. Tās uzbūvēja 1863. gadā. Vairākkārt mainoties varai un padomju laikā piedzīvojot nacionalizāciju, dzirnavas nostrādāja vairāk nekā gadsimtu. Septiņdesmitajos gados, kad energoresursi bija lētāki un Bērzes upes spēku it kā varēja neņemt vērā, šo teritoriju iekļaujošais bagātais kolhozs «Zelta druva» miltus sāka malt ar elektrību. «Laime, ka toreiz kolhozs vecajām dzirnavām aizmūrēja ciet logus, tādēļ tās palika neizpostītas,» atceras melderis A.Zaļais. Pret dzirnavām saudzīgs bija arī Otrais pasaules karš. 1944. gada augustā pēc Jelgavas kaujām frontes līnija gājusi tieši pa Bērzes upi. Šķembu pēdas bija manāmas trešajā stāvā pie bīdelmašīnas. Tomēr laimīgā kārtā ēka, kuras iekštelpās visas ražošanas līnijas izgatavotas galvenokārt no koka, neaizdegās. Deviņdesmito gadu sākumā, kad O.Heniņš dzirnavas saņēma mantojumā, tās nestrādāja. Taču, pateicoties sievas Emīlijas ierosmei, viņš dzirnavām apņēmīgi ķērās klāt un 1994. gada izveidoja zemnieku saimniecību «Dzirnavas», kas sāk sniegt pakalpojumus zemniekiem. Arvien biežāk Bērzes dzirnavas kā arhitektūras un tehnikas pieminekli apmeklē tūristi (netālu no tām ir Pikšas – Kārļa Ulmaņa muzejs –, kā arī arī vairāki citi tūrisma objekti). O.Heniņš teic, ka vietās, kur redzama dzirnavu rata sazobe, varētu ierīkot stikla grīdu. Bet pie dzirnavu dambja nolikti šķelti baļķi, kur atsēsties, varbūt ūdens plūdumā iesviest kādu pļavas ziediņu, pārdomāt raibo dzīvi. VIEDOKLISLelde Enģele, Latvijas Dabas fonda eksperte Ja kādam tagadējie ierobežojumi mazo hidroelektrostaciju būvē šķiet pārāk skarbi, tad jāsēžas pie viena galda biotopu, zivju pētniekiem un ekonomistiem un jāizdiskutē, cik liels varētu būt labums un cik iegūtā elektroenerģija būtu videi draudzīga un «zaļa». Tehnoloģijas attīstās, un modernās hidroelektrostacijās nav nepieciešami lieli uzplūdinājumi un ūdens līmeņa svārstības. Katrā ziņā nekādus lēmumus nedrīkst pieņemt, pirms savu vārdu nav teikuši zinātnieki.
