Reti kurš apzinās, ka ekstrēmu temperatūru parādīšanās mēreni kontinentāla klimata joslā, iespējams, ir cilvēka izraisītu jeb antropogēnu klimata pārmaiņu rezultāts. Drīzāk jau starprezultāts, jo rezultātu pašlaik ir grūti prognozēt ar absolūtu precizitāti. Zinātnieki lēš, ka pagaidām vēl tas var būt gan cilvēku sugai labvēlīgs, gan arī nelabvēlīgs. Cerams, cilvēce dabu ietekmējošo darbību spēs kontrolēt labāk, nekā tas noticis līdz šim. Klimata pētnieki uzskata, ka, zemeslodes globālajai atmosfēras temperatūrai ceļoties par diviem grādiem, klimata pārmaiņas kļūs neatgriezeniskas un radīs dzīvošanai nepiemērotus apstākļus – klimats kļūs pārāk karsts un pārāk auksts, turklāt izraisīs lauksaimniecības kultūru bojāeju un cilvēcei pietrūks pārtikas resursu. Ļoti ticams, ka, mainoties globālajai atmosfēras temperatūrai, arī pasaules okeāna temperatūra celsies, būtiski ietekmējot okeānu un jūru ekoloģiju un faunas attīstību vai izraisot daudzu sugu izmiršanu nepiemērotas dzīvesvietas temperatūras, ūdens ķīmiskā sastāva un barības bāzes dēļ.Temperatūras svārstības dabā pašas par sevi nav nekas neparasts, un dažos pasaules reģionos liels karstums vasarā un liels aukstums ziemā ir ierasta parādība. Šāda lietu kārtība raksturīga tipiska kontinentāla klimata joslām, reģioniem un vietām, kur nav lielu ūdenstilpju. Par neparasti aukstu vai neparasti karstu klimatu uzskatām, ja attiecīgajā klimatiskajā joslā tas kļūst vietai netipiski auksts vai silts.Tikai daži fakti. 2010. gada jūlija vidū ASV austrumu piekrastē, Rietumeiropā, Austrumeiropā, Krievijā, Ķīnā un arābu valstīs maksimālā gaisa temperatūra krietni pārsniedza vidējos rādītājus – Ņujorkā 40, Pekinā 40, Rīgā 31, Maskavā 37, Bagdādē 49, Kuveitā 50. Tajā pašā laikā planētas dienvidu puslodē iestājusies netipiska ziema – Argentīna piedzīvo nopietnāko salu pēdējo 100 gadu laikā ar -14 grādiem. Arī citās Dienvidamerikas valstīs temperatūra noslīdējusi krietni zemāk, nekā ierasts.Drošības draudi ir realitāte Dabas stihijas visdažādākajos pasaules reģionos notiek arvien regulārāk un bieži vien ar līdz šim nefiksētu spēku un intensitāti. Šādas norises dabā ierasts mērīt nodarītajos zaudējumos. Tā ir statistika, bet aiz skaitļiem visbiežāk «stāv dzīvi cilvēki» ar personīgu traģēdiju. Diemžēl ne tikai stāv, bet arī iet bojā.Ierastās barības ķēdes izjukšana ir viens no nopietnākajiem klimata pārmaiņu izraisītajiem draudiem, kas spēj izraisīt badu, nabadzību, slimības, nemierus un masu migrāciju. Tiek uzskatīts, ka viena no lielākajām personu kategorijām bez pastāvīgas dzīvesvietas nākotnē būs klimata bēgļi jeb cilvēki, kuru ierastā dzīvesvieta klimata pārmaiņu dēļ kļuvusi neapdzīvojama. Jau pirms teju desmit gadiem Starptautiskais Sarkanais Krusts lēsa, ka klimata ietekmē savas dzīvesvietas pasaulē pametuši aptuveni 25 miljoni cilvēku – vairāk nekā bruņotu konfliktu un karadarbības dēļ. Starpvaldību klimata pārmaiņu darba grupa prognozē, ka 2050. gadā pasaulē būs pat 150 miljonu šādu bēgļu. Starptautiskās migrācijas organizācijas aplēses ir pieticīgākas un sakrīt ar Starptautiskā Sarkanā Krusta savulaik aprēķinātajiem 25 miljoniem personu. Jāatzīst, ka desmit Latvijas ir pietiekami iespaidīgs skaitlis, lai klimata bēgļu problēmu pasaulē uztvertu nopietni un plānotu preventīvus pasākumus, kas saistīti ar cilvēka ietekmes uz vidi mazināšanu.Globāli izaicinājumi, lokāla domāšana Klimata pārmaiņu mazināšanā vadošo lomu uzņēmusies ES, kas arī ir viena no lielākajām atmosfēras piesārņotājām, tomēr izšķiroša loma būs tam, kā rīkosies tādas valstis kā Ķīna, ASV, Indija, Brazīlija un Meksika, kuru rūpnieciskās CO2 emisijas ierindo tās piesārņotāju saraksta augšgalā. Piemēram, Ķīna un ASV nav ratificējušas ANO Vispārējo klimata pārmaiņu konvenciju un tās Kioto protokolu, kas paredz būtisku izmešu samazināšanu. Indija, kas ir viena no ietekmīgākajām attīstības valstīm, uzskata, ka izmešu samazināšanā daudz vairāk resursu un pūļu jāiegulda attīstītajām rietumvalstīm, kas savu industriālo izaugsmi savulaik īstenojušas uz resursiem bagātāko, bet arī nabadzīgāko attīstības valstu rēķina. Līdzīgi domā daudzu attīstības valstu pārstāvji, un tas spilgti izpaudās nespējā vienoties par izmešu samazināšanas tālākajiem mērķiem COP15 sanāksmē Kopenhāgenā 2009. gada nogalē. No otras puses, gan enerģētikas, gan transporta industriju pārstāvji pauž, ka ir gatavi mainīt tehnoloģijas, kļūt zaļāki. Pat vidējais iedzīvotājs Eiropā gatavs tērēt mazāk enerģijas, lai no bojāejas paglābtu nezināmu ģimeni Indijas okeāna Āzijas piekrastē. Savukārt izdaudzinātais ASV «vidējais klimata skepticisms» ir mazliet cits stāsts – aiz it kā neticēšanas «klimata pārmaiņu blēņām» un agresīvas opozīcijas izmešu samazināšanas un videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešanā slēpjas nevēlēšanās samazināt dzīves kvalitāti. Tiesa, ASV Stanforda universitātes profesors Jons Krosniks atspēko klimata pārmaiņu skeptiķu un noliedzēju pausto, ka vairākums amerikāņu arvien mazāk tic cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņām vispār, norādot uz latentu jeb slēptu pārliecību, ka klimata pārmaiņas, iespējams, izraisa arī cilvēku darbība.Pusmiljonam Bangladešas iedzīvotāju pārmaiņas pasaules klimatā un it īpaši pasaules okeāna līmenī jau kļuvušas par realitāti. Piekrastes teritoriju pastāvīga applūšana piespiedusi 500 000 cilvēku pamest savas dzīvesvietas un apmesties uz dzīvi tālāk no okeāna un upju krastiem, kas izraisījis papildu slodzi citiem valsts reģioniem un atņēmis iespēju nodarboties ar vēsturisko iztikas pelnīšanu – zvejniecību. Vairāku Indijas un arī Klusā okeāna atolu iedzīvotāji arī ar nopietnām bažām seko līdzi tam, kā mainās klimats un ko par iespējām mazināt pārmaiņu augošo ātrumu lemj attīstītās valstis.Vienota viedokļa nav, tādēļ, visticamāk, arī COP16 sanāksme Meksikā 2010. gada nogalē neko spožu nesola, jo kurš gan vēlas atdot naudu par šķietami netveramiem riskiem, kas turklāt daudzas attīstītās valstis nemaz neskar.
