Šonedēļ, kad kopīgi lūgties un aprunāties Jelgavā bija sapulcējušies deviņi Latvijas un Lietuvas Romas katoļu baznīcas bīskapi, Diecēzes centrā brīvākā atmosfērā izmantoju mirkli, lai pie «zviedru galda» uzdotu jautājumu Rīgas arhibīskapam metropolītam Zbigņevam Stankevičam. «Sakiet, lūdzu, vai jūs domājat, ka kaut kad pienāks Svētajos Rakstos minētais pasaules gals?» Teoloģijas zinātņu doktors, kurš pie atziņas par Dieva esamību un kristīgās ticības nonāca (atgriezās) brieduma gados pēc inženierzinātņu studijām, jogas, austrumu cīņām un sporta, nešaubīgi atbildēja: «Protams, pienāks. Par to taču teikts Svētajos Rakstos.» Pēc brīža viņš piebilda, ka tas droši vien nenotiks mūsu paaudzes laikā. Kad atļāvos ekselencei iebilst, ka es par paaudžu attīstību domāju citādi, viņš, norādot uz bagātīgi klāto galdu, aicināja pievienoties pusdienām.
Diskusija mums abiem nesanāca. Neesmu jau es viņam līdzīgs uzskatu pretinieks, arī pati problēma it kā ir ļoti attālināta no draudžu dzīves. Taču reiz jaunībā studenta gados par šo pasaules gala jautājumu aizdomājos ne pa jokam. Kaklā sakāpa kamols, trūka elpas un likās, ka klāt ir personīgais gals. Bet tad prātā ienāca optimistiskā doma, kas, šķiet, visvienkāršāk ir izteikta pakurlā krievu skolotāja un Kosmosa apguves filozofa Konstantīna Ciolkovska pašizdotajos rakstos. Proti, Zemei, Saulei, kopā ņemot – pasaulei, it visam bijis sākums un pienāks arī gals, bet dzīvība, cilvēce, kas izplatīsies Kosmosā, attīstīsies bezgalīgi.
Protams, garantijas šādai bezgalīgai attīstībai nav nekādas. Bez Dieva žēlastības neiztikt. Tomēr ir jēga precēties, laist pasaulē bērnus un cīnīties, lai vismaz mūsu paaudzē «visādi pasaules gali» – kari, nemieri un dažādas citas negācijas – pēc iespējas aizietu garām un lai turpinātos mūsu tauta, kas, dibinot savu valsti, ir uzņēmusies lielu atbildību. ◆
