Sagaidot Leģendu nakti Jelgavas pusē, savus stāstus stāsta arī Aspazija, Leonīds Zariņš un Inta Čakste.
Sestdien Latvijā trīsdesmit muižās un pilīs, turklāt astoņās Jelgavas novadā vien, notiks Leģendu nakts pasākumi, ko pirms pieciem gadiem iedibināja Latvijas Piļu un muižu asociācija. Taču, domājot par to, kas mūsu dzīvē ir zīmīgs un pat leģendārs, domas raisās ne tikai par smalko un savulaik augsti godāto muižas sabiedrību. Tāpēc šoreiz par leģendām, kas atrodas citviet – uz lauku ceļa, mazā ieliņā vai upes spogulī.
Kuģu pietura – pie Aspazijas mēness tilta
Pilnmēness vakarā vai naktī visos ūdeņos, arī Lielupē un Driksā, var redzēt Zemes vienīgā pavadoņa atspīdumu, kas projicējas kā mirdzoša josla, ko romantiski sauc par mēness tiltu. Lielupes un Driksas mēness tilts izceļas ar to, ka ir tautas dzejnieces Aspazijas apdzejots. Jau mūža otrajā pusē autobiogrāfiskajā apcerē «Mana dzīve» dzejniece, atceroties jaunību, 1891. un 1892. gadu, ko pavadīja, dzīvojot kopā ar vecākiem Jelgavā un strādājot par mājskolotāju Jaunsvirlaukas pagastā, rakstīja: «Bez gabaliņa maizes, bez jautra brītiņa jaunai sirdij vēl vajadzīga mīla. Lai dzīve cik grūta, lai rokas asiņo no grūta darba, bet mīlas uguns jaunās sirdīs nekad neapdziest. Tā tas bija arī ar mani. Šinī grūtajā laikmetā uzliesmoja arī mana pirmā mīla. Tā bija pret jaunu virsnieku Kucevalovu. Kucevalovs pēc dzimuma bija pustatārs, pusmazkrievs, tumšmatis, dienvidnieka tips. Viņš par mani ļoti jūsmoja. Kad nedziedāja, tad sēdēja pie kājām un lasīja kaut ko priekšā.»
Tālāk Aspazija stāsta, ka attiecības jau bija tik tuvas, ka abi runājuši par precēšanos. Var tikai minēt, kāds mūsu literatūras klasiķei būtu bijis liktenis, ja viņa tolaik kļūtu par Krievijas impērijas virsnieka sievu. Šādam dzīves pavērsienam par traucēkli vispirms bija tas, ka pirms četriem gadiem Aspazija bija apprecējusies jeb, pareizāk sakot, bez mīlestības izprecināta kādam šķietami turīgam vīram Valteram, kurš jau tajā laikā bija devies uz Ameriku. Tad arī sākās mīla ar Kucevalovu, kas turpinājās vairāk nekā gadu. «Pat tad, kad biju mājskolotāja Jaunsvirlaukas Ķiplokos, viņš pie manis brauca ar velosipēdu, lai tiktos. Arī es, kad braucu Jelgavā, gāju pie viņa ciemos. Bet tad nāca lūzums,» rakstīja Aspazija.
Pēkšņo lūzumu abu mīlētāju attiecībās izraisīja Kucevalova neuzticība. Reiz, «atbraukdama Jelgavā», Aspazija pieķēra savu mīļoto mīlināmies ar citu meiteni. Kucevalovs notikušo citādi pārdzīvojis. Pavesto meiteni viņš vēlāk piedzirdījis un draugu kompānijā visādi izķēmojis, lai pierādītu, ka viņam šī sieviete ir pavisam mazvērtīga. Taču tas Aspaziju sāpinājis vēl vairāk. Tolaik viņā dzima vēlēšanās cīnīties par sievietes likteni. To Aspazija darīja gan savā literārajā daiļradē (pirmās lugas «Atriebēja» un «Zaudētās tiesības» aktualizē tā laika sieviešu diskrimināciju), gan arī politikā (Aspazija bija viena no tikai četrām sievietēm Latvijas Satversmes sapulcē). Autobiogrāfiskajā apcerē dzejniece atzīst, ka Kucevalovs «radīja lielu iespaidu» uz viņas daiļradi.
Vēlāk, 1901. gadā, kad Aspazija jau strādāja Rīgā «Dienas Lapas» redakcijā un bija precējusies ar Raini (1897), gremdējoties atmiņās arī par savu pirmo mīlu, viņa sarakstīja dzejoli «Mēness stari stīgo». Emīls Dārziņš tam komponēja mūziku un vēlāk atzina par savu meistarīgāko kordziesmu, kas beidzas ar sešbalsīgu kulmināciju. Tās pirmatskaņojums notika 1910. gadā V Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos. Par sākotnējo dzejoļa iedvesmas avotu Aspazija «Manā dzīvē» rakstīja: «Reiz braucām abi ar laivu pa Driksnu (Aspazija rakstīja Driksnu, kaut mūsdienās šo Lielupes atteku sauc par Driksu – red.) un Lielupi. Bija klusa, skaista mēness nakts. Kucevalovs sēdēja laivas vienā galā un airēja, bet es sēdēju laivas otrā galā pie stūres. Braucām klusēdami, bet pilnais mēness savus starus tiešām stīgoja klusajā dzelmē. (..) Viss, viss no tā vakara man spilgti iespiedies atmiņā. Atceros, kā pēc laivas braukšanas gājām caur muižnieku kluba vientulīgajiem koridoriem un kā viņos atbalsojās mūsu gaitas soļi.» No Jelgavas Bruņinieku nama, kas atradās Driksas krastā apmēram tur, kur tagad Jelgavas viesnīcas pagalms, un kas, visticamāk, ir Aspazijas autobiogrāfijā pieminētais muižnieku nams, pēc Otrā pasaules kara nav palicis pāri nekas. Taču ar dāsno ES līdzfinansējumu Driksas krastā tapušas diezgan pamatīgas laivu un pat kuģīšu piestātnes. Tām līdzās nav nekādu nosaukumu, bet varbūt tie varētu saistīties ar Aspaziju, Emīlu Dārziņu vai pat krievu literatūras cienītāju Kucevalovu. Par viņa tālāko likteni vēsture gan klusē.
Bēniņu logs atgādina par cilvēcību
Ļoti maz Jelgavā ir liecību par cilvēkiem, kuri Otrā pasaules kara laikā, sākoties vācu nacistu okupācijai 1941. gadā, palīdzēja nāvei nolemtajiem ebrejiem, čigāniem vai citiem vajātajiem. Vēsturnieks Marģers Vestermanis ir apkopojis ziņas par vairāk nekā 500 glābējiem, kas zināmi Latvijā. Jelgavā, kur ebreji tika iznīcināti jau nacistiskās okupācijas sākumā, šādu liecību ir maz. Cauri Jelgavai uz slēptuvēm Dobeles apkaimē izglābtos ebrejus veda leģendārais Jānis (Žanis) Lipke, kas 1900. gadā ir dzimis mūsu pilsētā. No Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad LLU) uz Auci glābt divus holokaustā apcietinātos kolēģus devās asistents, vēlākais profesors Jānis Āboliņš, kura vācu valodas zināšanas palīdzēja panākt mācību un pētījumu saimniecības direktora Paula Dermaņa atbrīvošanu (bija nolemts iznīcībai kā padomju laika aktīvists).
«Zemgales Ziņās» veidojot aprakstu par Skolas ielu, atklājās leģenda par 11. numurā esošo četrdzīvokļu namu un tā īpašnieku Žani Buividu. Viņš nomira 1949. gadā, taču viņa 1938. gadā dzimusī meita Inta Eglīte atceras tēva stāstīto. Proti, tēvs minējis, ka nacisti veduši ebreju kolonnu, kurā atradies arī amatnieks, ar kuru kopā viņš šo māju būvējis. Abi saskatījušies, un nāvei nolemtais cilvēks sapratis, ka var bēgt uz Skolas ielu un ka Žaņa Buivida mājā būs viņam patvērums. Bēglis patvēries bēniņstāvā, no kura uz ielu iziet mazs lodziņš, kas tolaik bija apaļš apmēram pusmetra diametrā. Tomēr kāds paslēpto cilvēku nodeva. Inta Eglīte no bērnības atceras, kā vajātāji likuši kāpnes un devušies bēniņus pārbaudīt. «Tēvu pēc noslēptā ebreja apcietināšanas divas reizes izsauca uz policiju. Gan viņš, gan māte labi zināja vācu valodu, un viņus par šo nacistu kārtības pārkāpumu nesodīja,» stāsta Inta Eglīte. Pēc kara ģimene Jelgavā neatgriezās, māja tika nacionalizēta. To dzimtai izdevās atgūt vien pēc Latvijas valsts atjaunošanas 90. gadu sākumā. Vēlāk īpašums pārdots un tagad tiek pamatīgi renovēts. Inta Eglīte atzinīgi vērtē to, ka bēniņu logs renovācijas gaitā ir saglabājies. Tiesa, tas vairs nav apaļš, bet kvadrātveida, taču mājas fasādē jeb sejā tas ir īpašs.
Leonīds Zariņš – ideālists, nevis spiegs
Padomju laika dokumentos un publikācijās 1927. gadā Priekulē dzimušais vēlākā Bēnes daktera Nikolaja Zariņa dēls Leonīds Zariņš ir amerikāņu spiegs, kuru 1953. gada 16. maijā ar izpletni nometa Auces apkārtnē un pēc septiņām dienām Rīgā apcietināja. 1954. gada 3. augustā viņam izpildīja nāves sodu. Savukārt trimdā viņš bija varonis, ideālists, kurš rakstīja vēstuli ASV prezidentam Lindonam Džonsonam, ka varot ieteikt, kā Padomju Savienību var uzveikt bez kodolkara. Proti, ar nacionālās pretošanās kustības organizēšanu. Pēc Leonīda pārliecības, Padomju Savienības apspiestās, brīvību mīlošās tautas nokratīs komunistiskās impērijas jūgu un pasaulē valdīs miers un demokrātija. Šī vēstule nonāca Centrālajā izlūkošanas pārvaldē. Viņš tika uzaicināts piedalīties spiegu misijā, un jauneklis neatteicās.
Mazāk zināms, ka vienā no savām septiņām misijā pavadītajām 1953. gada maija dienām Leonīds Zariņš iegriezās Sesavas pagasta Skursteņmuižā, kur vēlējās satikt tēva brāļa sievu Cecīliju Zariņu. Leonīds zināja, ka tēva brālis Miķelis, Latvijas robežsargs, pirmajā padomju okupācijas gadā bija apcietināts. Leonīdam nebija šaubu, ka ģimene ir neapmierināta ar padomju okupācijas varu. Tomēr saruna īsti nesanāca, jo Leonīds, iegājis spiega tēlā, uzdeva sevi par citu cilvēku – Leonīda draugu Juri Vanagu.
Par Leonīda ierašanos Skursteņmuižā «Ziņām» pastāstīja viņa māsīca, vēlākā Ozolnieku vidusskolas skolotāja Ksenija Paģe, kas jau ir aizsaulē. Pirms dažiem gadiem, atceroties tikšanos ar Leonīdu uz lauku ceļa pie Skursteņmuižas, viņa stāstīja, ka, Leonīdam garāmejot, izdzirdējusi, kā viņš klusi to nosauc vārdā. 1953. gadā Ksenija jau bija pabeigusi Bauskas vidusskolu un Bērsteles pamatskolā strādāja par skolotāju. Kad sakarā ar Leonīda ierašanos māte meitai piezvanīja uz darbu un teica: «Tu, meitiņ, cik vien ātri vari, brauc mājās!», Ksenija ar divriteni devās ceļā. Nogriezusies no Elejas–Bauskas šosejas, viņa, virzoties pa taciņu, kas gar mežu veda uz mājām, pēkšņi pamanīja pretimnācēju. Tas bija jauns cilvēks. Ieraugot ar velosipēdu braucošo meiteni, viņš godbijīgi atkāpās un deva ceļu. Tad arī viņa izdzirdēja šo klusi pateikto vārdu.
Pēc laika presē parādījās raksti par Rietumu neveiksmīgo spiegošanas operāciju, un Leonīds Zariņš tika nosaukts vārdā. «Rakstus aizsūtījām radiem uz Norvēģiju. Bija doma, ka angļi vai amerikāņi varētu Leonīdu un viņa likteņa biedrus apmainīt pret Rietumos notvertiem padomju spiegiem. Vairāk nekā gadu Leonīds atradās apcietinājumā, taču apmaiņa nenotika,» stāstīja Ksenija Paģe, piebilstot, ka brālēns pēc savas dabas bija ļoti nepiemērots spiega misijai, taču vēlēšanās atbrīvot dzimteni bija stipra.
Leonīda Zariņa māsa ārste Olga Mednis, agrākā Latvijas Goda konsula Tālivalža Medņa Berlīnē kundze centās pēc iespējas vairāk izzināt par savu brāli. Olga Medne minēja, ka ASV dokumenti, kas saistīti spiegošanas misiju, 1953. gadā vēl aizvien ir slepeni. Drīz pēc tam, kad jau bija skaidrs, ka Leonīdam Zariņam Padomju Savienībā izpildīts nāves sods, viņa vecākus trimdas vietā Norvēģijā apmeklēja kādi ASV pārstāvji, kas, neatstājot nekādus dokumentus, izmaksāja naudu par bojāgājušo dēlu. Olga Mednis minēja, ka šī summa nebija liela.
Par drošsirdību ugunsgrēkā apbalvoja gan tēvu, gan meitu
Plaši zināma ārsta un pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēla Ringolda varonība Otrajā pasaules karā, kad 1944. gada vasarā, degot Jelgavai, viņš kopā ar kundzi Mirdzu un savas slimnīcas darbiniekiem glāba slimniekus un Svētes ielas bērnu patversmē palikušos. Toreiz izdevās izglābt arī pašu slimnīcas ēku. Tieši slimnieku dēļ viņš kara beigās palicis Latvijā un atšķirībā no mātes un septiņiem brāļiem un māsām kara beigās neemigrēja uz Rietumiem. Padomju laikā Ringoldam Čakstem tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukums, bet par varonību glābšanas darbos 1944. gada vasarā 1946. gadā arī «Goda zīme». To piespraudis pie ādas jakas, viņš devās uz Sibīriju pēc māsas Maigas Šīrons izsūtītajiem bērniem.
Liktenīga sakritība, ka medaļu par drošsirdību ugunsgrēkā 60. gadu sākumā saņēma arī Ringolda Čakstes meita no pirmās laulības daktere Inta Čakste. Izcili pabeigusi Rīgas Medicīnas institūtu, viņa visu mūžu nostrādāja vienā darbavietā – slimnīcā «Gintermuiža». Savas ārsta prakses sākumā viņa kopā ar vīru Valerijanu Dadžānu dzīvoja divstāvu koka mājā Filozofu ielā 72, kas atrodas tieši pretī slimnīcas galvenajai ieejai. Jau pēc sievas aiziešanas mūžībā Valerijans Dadžāns stāstīja, ka kādu nakti, paskatoties pa dzīvokļa logu, ārste pamanījusi slimnīcā ugunsgrēku un nekavējoties organizējusi tā dzēšanu. Viņa pati devās sadūmojumā, lai vestu ārā slimniekus, kas panikā slēpās. Jelgavas apkārtnē zīmīgākā piemiņa no Intas Čakstes ir par viņas mantojuma naudu veidotais memoriāls Garajos kalnos.
Paldies par palīdzību raksta sagatavošanā Jelgavas pilsētas bibliotēkas darbiniecēm Dagnijai Avotai un Baibai Īvānei- Kronbergai.
Leģendu nakts Jelgavas novadā
Abgunstes muižā no pulksten 19 līdz 23 tiks piedāvāta spēle «Abgunstes leģendas», kurā aicinātas komandas no diviem līdz pieciem cilvēkiem. Turpat arī spoku ķērāju un filmas «Tas kungs jau prasa ēst» seansi ik pa pusstundai. Cienastā vīns un muižas leģendārās pankūkas ar pašmāju ievārījumiem. Ieeja par ziedojumiem.
Bērvircavas Tautas namā un muižas parkā no pulksten 15 līdz 19 «Mirklis grāfa Līvena dzīvē». Pie lielā ozola gaidāma grāfa un grāfienes svinīga ierašanās ar zirga pajūgu, atmiņu stāsti, treniņi šaušanā, kinologu darbības ar suņiem, orientēšanās parka apkārtnē, ugunskurs, iespēja baudīt tēju un muižas cienastu. Piedalīsies arī deju grupa «Senvedere» un Endijs Rožkalns ar grupu «La Viva».
Elejas muižas parkā un Tējas namiņā no pulksten 16 līdz 20 sarīkojums «Baudot mākslu, mūziku un tēju». Vēsturiski izzinošas ekskursijas Elejas parkā vadīs gide Annija Marecka, bet Tējas namiņā būs degustācijas mājražotājas Lolitas Duges vadībā. Savukārt suvenīrus dekupāžas tehnikā palīdzēs veidot darbnīcas vadītāja Laila Šutine. Muzicēs Alise Bētiņa (flauta) un Anda Silgaile (klavieres).
Lielplatones muižā no pulksten 18 līdz 22.30 sabiedrībā ar balto dāmu ar aizdegtām lāpām tiks meklēts «zelta pods». Pulksten 18, 19.30 un 21 skanēs klasiskā 19. gadsimta mūzika un dzeja. Darbosies muižas kafejnīca, mājražotāju tirdziņš un radošās darbnīcas ar vēja zvanu un taureņu veidošanu.
Lielvircavas muižā no pulksten 20 līdz 23.30 tiks izspēlēts muzikāls pasākums «Venēcijas karnevāla noskaņa». Piedalīsies baroka deju ansamblis «La Maison Nobele», soprāns Zane Rožkalna un ģitārists Endijs Rožkalns. Viesi lūgti apskatīt arī tematisko izstādi «Zirgs. Sieviete. Mode» ar dažādiem priekšmetiem no privātkolekcijām.
Staļģenes muižā no pulksten 18 līdz 23 notiks sarīkojums «Katram sava valodiņa». Novadpētniecības muzejā varēs ieklausīties stāstos par muižas vēsturi baronu un hercogu laikos. Turpat arī literāta un pedagoga Jura Cibuļa ābeču izstāde, kurā apskatāmas vairāk nekā 300 latviešu un citu tautu ābeces, tai skaitā hercogu Ketleru laikā Jelgavā izdotās. Būs iespēja redzēt 1782. gadā izdoto Gotharda Frīdriha Stendera ābeci.
Vilces muižā no pulksten 19 tikšanās ar Latvijas kino leģendu Jāni Streiču, kurš tiek gaidīts kopā ar aktieri Jāni Paukštello. Pēc tam pulksten 21 Leģendu nakts balle, kurā spēlēs Normunds Cielava. Muižas zālē varēs apskatīt Silvijas Bērziņas un Svetlanas Jegorovas darināto ļeļļu izstādi.
Zaļenieku muižā no pulksten 19 ritēs sarīkojums «Baudi Dzīvi!». Muižas pils salonā būs iespēja ļauties mākslinieka Daira Hofmaņa draudzīgam šaržam – karikatūrai, ko viņš spēj uzzīmēt dažās minūtēs. No pulksten 20 dziedās jauktais koris «Salve». Centīsies arī muižas pavārs, kurš savu cienastu piedāvās pils parkā.
