«3. augustā pulksten 11 pacēlās gaisā, pievienojās diviem citiem stārķiem un projām bija. Meita bija redzējusi, kā viņš dīķmalā vēl makšķerē zivis un paēdis brokastis,» par savu Čalīti stāsta Jaunbērzes pagasta Rotu saimnieks Jānis Bauce. Viņš kopā ar ģimeni gandrīz mēnesi rūpējās par stārķēnu, kurš ligzdā bija palicis viens pats.
10. jūlija vakarā Rotās notika īpaša glābšanas operācija – no ligzdas tika izcelts bez vecāku aprūpes palicis stārķēns. Māju saimnieks Jānis Bauce ar ģimeni nepalika vienaldzīgs un kopā ar sievu apzvanīja gandrīz vai pusi Latvijas, meklēdams palīdzību un padomus, kā rīkoties, lai putnēns, kurš vēl ne reizi nebija pametis ligzdu un no dzīves tikpat kā neko nebija redzējis, neaizietu bojā.
Putns beidzot uz zemes
Ligzdā, kas Rotu pagalmā stāv uz 1976. gadā ierīkotiem elektrības stabiem jau ilgus gadus, šajā pavasarī tika izperēti četri stārķēni. Stārķu ģimenes nedienām J.Bauce sekojis līdzi visu vasaru, katru notikumu atzīmējot uz lapas.
Pirmo putnēnu no ligzdas izmeta jau tikko izperētu. Pēc tam maijā izmeta divas nedēļas vecu stārķēnu, savukārt jūnija sākumā tika izmests vēl viens. Pašās beigās stārķene no ligzdas izripinājusi vanckaru. «Ola nesaplīsa. Paplunkšķināju, sapratu, ka tas ir vanckars. Beigās apraku kopā ar pārējiem stārķēniem, kas apglabāti turpat zem ligzdas,» stāsta saimnieks.
Abi lielie stārķi arī gājuši bojā. J.Bauce atceras, ka 30. maijā pa dienu abi vēl bijuši, bet vakarā palicis tikai viens. «Es tā spriežu – šeit migloja vasaras rapsi, varbūt, ka stārķi apmigloja, jo viņš jau bieži staigāja pa to lauku. Varbūt arī no tās ķīmijas kaut kur nobeidzās? Ko es nezinu, to nezinu, es tikai zinu par šito stārķeni, ka 8. jūlijā viņa vēl bija, bet 10. datumā meklēju pacēlāju, lai tiktu klāt pie stārķēna.» Ceļa malā vēlāk manīts beigts stārķis. «Es spriežu, ka tā bija mūsu stārķene. 8. jūlijā es vēl pacēlu tepat ceļa malā beigtu kurmi un atvedu stārķenei. Parasti pļaviņā noliku kādu peli vai kurmi. Stārķene no augšas jau visu redz. Pēc stundas viņa nolaižas lejā, un nav vairāk tās peles,» par stārķu mātes pēdējo dienu stāsta J.Bauce.
10. jūlija pēcpusdienā, kad stārķēns jau trīs dienas viens pats bija pavadījis ligzdā un pārcietis svešu stārķu uzbrukumu, J.Bauce meklējis pacēlāju, lai putnu varētu dabūt no ligzdas laukā. «Zvanīju ugunsdzēsējiem, tie saka – nē, mēs nebraucam. Zvanījām ornitologiem. Māra Janaus no Latvijas Ornitoloģijas biedrības man stāstīja, ka valdībā ir pieņemts lēmums, ka palīdzību savvaļas dzīvniekiem viņi nesniedz. Zvanījām elektriķiem, tie saka, ka pie mums nebrauc, jo mums ir kabelis, līnijas te nav,» stāsta J.Bauce. Pēc tik daudziem atteikumiem ģimene nav metusi visu pie malas un turpinājusi meklēt, kā stārķēnam palīdzēt. Turpat Līvbērzē atrasts pacēlājs, taču tam līdz ligzdai pietrūcis divu metru. Pēc vēl vairākiem zvaniem izdevies sazvanīt Jelgavas firmu «Storent», kas piedāvā nomāt tehniku. Pacēlāju nomāt ģimene nav varējusi atļauties, tāpēc firmas darbinieki beigās piekrituši atbraukt un nocelt stārķēnu tāpat, nekas nav bijis jāmaksā. «Viņi ap pulksten septiņiem bija klāt, stundas laikā uzstādīja pacēlāju, uzbraucām augšā, uzmetām stārķēnam segu un nocēlām lejā,» par veiksmīgo glābšanas operāciju stāsta J.Bauce. Viņš arī vēlas pateikties «Storent» vīriem, kas palīdzējuši putnu izglābt.
Baro ar gaļu un zivīm
Tālāk bijis jādomā, kā stārķēnu pabarot. Gan Velga Vītola, gan M.Janaus ieteikušas dot gaļu un zivis, jo stārķis ir gaļas ēdājs. Tikai pirms tam visu vajagot samitrināt. «Pirmo reizi viņš bija tā izsalcis, tā nogribējies dzert, ka bija gatavs norīt tējkaroti, ar kuru es viņam lēju ūdeni mutē. Gaļa no sākuma bija ar varu jāliek mutē, kamēr viņš pierada. Sākumā devām no rokām, vēlāk zivis ielaidām spainī, un tad viņš pats no spaiņa ņēma,» par stārķa ēdināšanu stāsta māju saimnieks. «Viņš ēda dūšīgi – katru dienu zivis makšķerējām un reņģītes pirkām. Reņģes no sākuma tiesāja pamatīgi, bet beigās bija atēdies, vairs nekārojās. Bet ēda, ko darīsi, kaut kas jau jāēd ir. Viņš mums bija tāds kulturāls – pēc paēšanas ar knābi noklabināja,» lepojas J.Bauce.
Saimnieks fiksējis arī stārķēna pirmo lidojumu: «Vienā reizē skatos, ka viņš no pļavas nolaižas uz iebraucamā ceļa. Nākamais bija, kad uzlaidās uz malkas šķūnīša jumta. Viņš bija tāds jocīgs, nevarēja saprast, kā pārvietoties, – tā viņš tur stāvēja līdz vakaram. Pienāca tumsa, es pieliku trepes, uzkāpu augšā, nocēlu savu stārķīti lejā un ienesu kūtī.» Nākamajā dienā vakarpusē stārķēns atkal uzlaidies uz šķūnīša jumta, bet tad pazudis. «Meita prasa – kur tad stārķītis, ka nav vairs uz jumta? Paskatāmies – stārķis ir ligzdā. Tad gan bijām priecīgi. Taču – kā tas jaunais stārķītis ligzdā, nedraugi atkal klāt. Mēs viņus biedējām ar gaisa šauteni. Bija tā iebaidīti, ka, ieraugot mani iznākam no istabas, uzreiz laidās prom.»
27. jūlija pusdienlaikā stārķēns bija pazudis – sapinies grāvmalas zālēs. «Atnesām mājās, aiznesām pie dīķa, dzēra, dzēra, kārtīgi saēdās zivis. Un 3. augustā aizlaidās.» Saimniekiem bijis sarunāts – ja viņi stārķēnu nevarēs uzturēt, tad to ņemšot pretī zooloģiskajā dārzā. «Mēs to stārķēnu baidējām. Es saku – ja tu nelidosi, tiksi uz zooloģisko dārzu, un tad tu vispār nekad, nekad nelidosi. No turienes tu ārā netiksi. Ja tu gribi, draudziņ, ceļot uz siltām zemēm, tad tev jābūt dūšīgam un jālido,» stāsta māju saimnieks.
J.Bauces dienasgrāmatā fiksēti 3. augusta notikumi: «3. datumā ap pulksten 11 augstu gaisā riņķo divi jauni stārķi. Mūsējais no dīķmalas paceļas spārnos un piebiedrojas tiem. Pēcpusdienā ap pulksten trijiem pāri lidoja 27 stārķi.» Čalītis jeb Kārlītis, kā stārķēnu sauca J.Bauces sieva, Rotās vienmēr būs gaidīts. Jānovēl labs ceļavējš uz siltajām zemēm! ◆
Agresijas pamatā izsalkums vai partnera trūkums
Latvijas Ornitoloģijas biedrības baltā stārķa monitoringa vadītāja M.Janaus atzinīgi vērtē J.Bauces rīcību – viņš esot cilvēks ar aktīvu pilsonisko attieksmi, viņam neesot vienalga un ir grūti noskatīties, kā dzīva radība mokās. Nevarot viennozīmīgi pateikt, kāpēc stārķi no ligzdas izmet savus bērnus – tā varētu būt konkurence, cīņa par vietu zem saules. Tas esot normāli dzīvnieku pasaulē – izdzīvo stiprākais. Nav arī viennozīmīgas atbildes, kāpēc stārķi uzbrūk citiem sugas brāļiem. Tāpat kā cilvēku pasaulē, arī dzīvnieku raksturi ir dažādi – vieni ir miermīlīgi, citi agresīvi. Pie vainas varot būt arī izsalkums vai partnera trūkums. M.Janaus stārķēna iespējas izdzīvot un atgriezties vērtē ļoti labi. Ja tika izperēti četri stārķēni, tas liecinot, ka vecākiem bijusi laba veselība un putnam nodoti labi gēni. Līdzīgos gadījumos dzīvnieku glābšana un palīgu meklēšana ir pašu cilvēku rokās, jo Latvijā nav atbildīgā dienesta, kas ar to nodarbotos.
