Pirms pāris nedēļām uz redakciju piezvanīja jelgavnieks Sergejs, lai padalītos ar paša piedzīvoto. Katru rītu pirms darba dienas sākuma viņš sporto – dodas garākā braucienā ar velosipēdu. Kā jau sportojot, parasti neņem līdzi somu ar svarīgiem priekšmetiem, arī maku un telefonu ne. Nekad arī pēc tā visa nav bijusi vajadzība. Līdz brīdim, kad kādā rīta izbraucienā viņa velosipēdam pārplīsa riepa. Sergejs tad atradās aptuveni 13 kilometru attālumā no mājām, lielceļa malā. Ieraudzījis braucam pilsētas satiksmes autobusu, viņš to apturēja un lūdza aizvest kādu gabalu – galu galā jāpaspēj uz darbu un velosipēds vairs nav lietojams. Piebildis, ka ļaunprātīgi to neizmantos un naudiņu par braucienu vēlāk ievedīs autoostā. Tomēr šoferis atteicis.
It kā jau nekas tāds, tomēr – kārtējais apliecinājums tam, cik daudz atkarīgs no katra cilvēka attieksmes pret dzīvi. Nu varēja taču šoferis aizvest cilvēku, kam gadījusies ķibele, līdz pilsētai.
Pavisam citāda situācija izvērtās Ūziņos, kur aizdegās zemnieku saimniecības «Dimzēni» kūts. Protams, apstākļi citi, daudz bīstamāki, tomēr arī šajā gadījumā daudz ko izsaka cilvēku attieksme. Edgara Svētiņa krustdēlam Oskaram Ansonam, kas nelaimes brīdī mājās bija viens, bezbailīgi steidzoties uz kūti, kopā ar kaimiņiem izdevās izglābt 15 kazas un divus zirgus. Vairāk par notikumu izlasāms Gaita Grūtupa rakstā.
Savā ziņā tiešu attieksmi paudusi arī kāda jaunā māmiņa, kura savu jaundzimušo dēlu šonedēļ ievietoja glābējsilītē. Neilgā laikā tas ir jau otrais bērniņš, kurš tur atstāts.
