Ceļamaize XXI gadsimtam. Līdz nākamā gadu tūkstoša atnākšanai – vēl 10 dienu. Rietumu civilizācija šo slieksni pārkāps, izbārstīdama pār Zemi miljoniem raķešu uguņu.
Ceļamaize XXI gadsimtam
Līdz nākamā gadu tūkstoša atnākšanai – vēl 10 dienu. Rietumu civilizācija šo slieksni pārkāps, izbārstīdama pār Zemi miljoniem raķešu uguņu. Šķērsojot šo robežu,
cilvēce paņems līdzi (no iepriekšējo gadsimtu redzesviedokļa raugoties) neierobežotas tehniskās iespējas. Bet kādas XX gadsimta garīgās vērtības saglabāsim nākotnei?
Atbildes meklējām kopā: kultūras vēstures skolotāja Ksenija Paģe, vēsturniece
Ina Lastovecka, māksliniece Ivanda Spulle, katoļu bīskaps Antons Justs,
filosofs Jānis Ābele un žurnālists Mārtiņš Pīlādzis.
Antons Justs: – Daudz vieglāk runāt par to, kā Latvijā nav, bet varbūt ir vajadzīgs, nevis par to, kas ir. Jārunā arī par tām vērtībām, kuras mēs negribam paņemt līdzi nākamajā gadu tūkstotī. Latvija ir pārdzīvojusi divus pasaules karus ar lieliem cilvēku upuriem. Cara valdība mēģināja mums uzspiest pareizticību, padomju vara centās atņemt Dievu. Bijām spiesti dzīvot bez dvēseles, bez mūžības. Cilvēks bija kļuvis tikai par augstāko dzīvnieku. Latviešu tauta augstu vērtēja dvēseles izkopšanu, tikumību, sadzīvi, dzīves pavardu, Dievu, baznīcu. Nākamajā gadu tūkstotī es gribētu paņemt līdzi cilvēka cieņu, proti, pašu cilvēku, kuru mēs respektējam kā radītu pēc Dieva attēla, ar garu un miesu, dvēseli un ķermeni. Cilvēku, kura ķermenis un dvēsele tiek kopti. Vēl es gribētu paņemt garīgo cilvēku, kura gars valda pār miesu. Miesa nav detaļa, bet tai arī nav jākļūst pārākai par garu.
Mārtiņš Pīlādzis: – Kopš tā laika, kad izskanēja frāze «Dievs ir miris», filosofiskā doma attīstījusies jebkuru vērtību, autoritāšu, patiesību apšaubīšanas virzienā. Vērtības, ko jūs nosaucāt, nekur nav zudušas. Jautājums – kāda ir to vieta šodienas cilvēka vērtību hierarhijā un vai tām ir arī reāla vieta praksē?
Cilvēks kā augstākā vērtība
Antons Justs: – Jā, tas bija Nīče, kas gadu simteņa sākumā teica, ka Dievs ir miris, lai valda prāts. Ja saprātīgais prāts būtu valdījis, nebūtu tik nežēlīga gadu simteņa. Un tad nu ir jādomā, kādām vērtībām ir jābūt nākamajā gadsimtā. Es noteikti negribētu tajā redzēt vēl vienu Hitleru vai Staļinu un tiem līdzīgus.
Mārtiņš Pīlādzis: – XX gadsimtā cilvēka vērtība bijusi tik zema kā nekad agrāk. Viena no vērtībām, kas ir izvirzīta vismaz apziņas līmenī, ir cilvēka dzīvība. Šveicars to definējis pat kā augstāko vērtību. Protams, ir jautājums par praksi – šīs vērtības iedzīvināšana realitātē vēl joprojām ir apšaubāma.
Antons Justs: – Tiem, kam deleģēta vara, jābūt atbildīgiem Dieva un cilvēku priekšā. Tā jau arī mūsu zemē trūkst – nav atbildības Dieva un arī cilvēku priekšā. Tantiņas baznīcā gauži raud par to, ka varasvīri ir tik bezatbildīgi.
Mārtiņš Pīlādzis: – Vērtību devalvācija ir saistīta ar vilšanos praksē. Jūs minējāt varas problēmu, vienu no 20. gadsimta otrās puses filosofijas pamatjautājumiem. Un tomēr – kā panākt, lai šīs vērtības būtu «starp mums»?
Jānis Ābele: – XIX gadsimtā radās ilūzijas, ka cilvēce ir gatava lielām sociālām pārmaiņām, ka iespējams to «uzlabot». Lai minam kaut vai Marksa utopisko mācību. XX gadsimts pierādīja, ka, šīs teorijas izmantojot praksē, nevis tiek radītas jaunas vērtības, bet tās tiek iznīcinātas. Neviena revolūcija nedod to, ko tā sludina, bet rada himēras, kas apēd revolūcijas bērnus. Runājot par nākamo gadsimtu, mums jāieraksta savā apziņā, ka šāda veida sociāli eksperimenti ir izslēdzami no prakses un jāatstāj pagātnē. Cilvēks ir evolucionārs, audzināma būtne, un tādēļ ļoti būtisks moments ir audzināšanas sistēmas kvalitāte.
Vērtības atkarīgas arī no politiskās sistēmas. Lai mēs nekļūdītos XXI gadsimtenī, jāapzinās, ka sociālistiskā sistēma sacensībā ar konkurējošo sistēmu ir totāli zaudējusi. Cilvēki, kas aicina uz šāda veida utopijām, ir nogājuši no vēstures arēnas, un viņiem nav vietas XXI gadsimtenī.
Pašreiz cilvēka sociālais briedums un izglītība, spēja uztvert informāciju ir daudz ierobežotāka un atpalikusi attīstībā no visa veida masu saziņas līdzekļiem. Impulss no pirksta līdz prātam iet ar ātrumu 150 metru sekundē, bet informācija iet ar ātrumu 300 000 kilometru sekundē. Informācija, kas gāžas pār mums, cilvēku ir padarījusi par cietumnieku. Mēs esam masu informācijas līdzekļu cietumnieki. Tie mūs veido, gribam to vai ne. Aktuāls ir jautājums – kā cilvēkam saglabāt savu «es» un kas ir viņa «es» masu sabiedrībā.
Nākamā problēma ir saistīta ar divu dažādu jēdzienu jaukšanu –izglītošanu un audzināšanu. Jau desmit gadu vecumā bērns ar internetu var «apiet» visu pasauli, taču zināšanu apguvē pietrūkst ētiskā elementa. Audzināt nozīmē ieaudzināt attieksmi, bet izglītot – dot zināšanas. Bērns ir jāveido par cilvēku, kas spēj orientēties informācijas jūrā un saglabāt savu «es».
Cilvēks ir bioloģiski ierobežota būtne
Mārtiņš Pīlādzis: – Audzināšanas problēma ir globāla un pastāv visās Rietumu zemēs, kur audzināšanas «sistēmas» veidojušās nepārtraukti, daudzu gadsimteņu garumā. Acīmredzot jautājums ir – kas šodien traucē saglabāt audzināšanā ētisko kategoriju?
Jānis Ābele: – Cilvēka bioloģiskā ierobežotība. Sociālā vide attīstās tik strauji, ka cilvēks tai netiek līdzi un spēj paņemt no tās tikai vulgāro.
Mārtiņš Pīlādzis: – Jā, bet tā ir fakta konstatācija, taču mūsu uzdevums ir meklēt izeju.
Jānis Ābele: – Izeja ir audzināšanā. Spēcīgas skolas, baznīca, tiesiskā sistēma. Sāksim ar sevi.
Mārtiņš Pīlādzis: – Problēma ir arī tajos cilvēkos, kas audzina.
Jānis Ābele: – Jā, sākot ar vecākiem, ģimeni. Piemēram, no bērna un mātes, bērna un tēva attiecībām pirmajos trijos gados izveidojas personības stereotipi.
Mārtiņš Pīlādzis: – Kur radīsies audzināšanas pozitīvais rezultāts, ja daudzos vecākos nav «ielikts» ētiskais «satvars»?
Jānis Ābele: – Sabiedrībai jāaug kopumā. Nevar atdalīt vistu no olas. Ja cilvēkam tiks ieaudzināts viens, bet sabiedrībā notiks pavisam kas cits, rezultāta nebūs. Tieši tā jau sākas degradācija.
Antons Justs: – To, kas Latvijai visvairāk nepieciešams, es atrodu daudzviet laukos: laba sadarbība starp skolu, pašvaldību un baznīcu. Tādā vidē (pretstatā tam, ko redzam lielajās pilsētās) bērni jūtas droši, stabili. Tur jāmeklē paraugi, kas varētu veidot skaistu Latviju. Piemēram, to varu teikt par Sēliju. Protams, lauku vidi nevar vienkārši pārnest uz pilsētu, taču ir arī pilsētas, kur sabiedrība ir atvērta, kur cilvēkos veidojas kopības izjūta.
Katram cilvēkam ir dota izvēles iespēja
Ina Lastovecka: – Manī nav pesimisma, raugoties uz nākamo gadsimtu. Vēsturnieki šodien tomēr vairāk sliecas domāt, ka XIX gadsimts neapšaubāmi bija humānisma un liberalizācijas laiks un ne jau visus saistīja marksisma u.tml. idejas. Taču mēs nevaram sabiedrību paglābt no sociāliem eksperimentiem. Acīmredzot cilvēcei bija jāiet cauri XX gadsimtam. Ir bijuši mierīgāki, stabilāki gadsimti, un ir arī tādi, kas nāk ar būtiskiem sociāliem satricinājumiem. Garīguma deficīts raksturīgs ne tikai mūsu reģionam, Latvijai. Tā šajā gadsimtā pietrūcis visā pasaulē.
Šodien daudz runājam, ka mums nav demokrātijas pieredzes, ka vadītājiem visos līmeņos pietrūkst atbildības pret savu valsti, savu tautu. Manuprāt, tā ir diezgan liela problēma visā pasaulē. Ir valstis ar lielāku demokratizācijas pieredzi, kur cilvēki dzīvo labāk, taču tādēļ viņi nav garīgi bagātāki par mums.
Pasauli pārņēmis informācijas drudzis, bet katram ir izvēles iespējas. Es paņemu to informāciju, kas atbilst manam prātam un līmenim, un augu ar to, savukārt cits no visa piedāvājuma izvēlēsies tikai datorspēlītes. Man brīžiem ir nomācoši dzirdēt, cik mūsu sabiedrībā ir daudz ļaunuma, cik daudz slikta utt. Arī par jaunatni runājot, domāju, ka labākie ir kļuvuši labāki un gudrāki, bet sliktākie… varbūt nav kļuvuši ne gudrāki, ne labāki.
XX gadsimts, protams, ir bijis sociālu katastrofu gadsimts. Būtiskākais – cilvēks uz XXI gadsimta sliekšņa tomēr vēl joprojām ir cilvēks, kas spēj saskatīt kultūru, mākslu. Viņš redz pasauli, dzied tautasdziesmas. Viņš iet (kaut arī maz, bet tomēr) baznīcā. Mums ir vērtības, ko ņemt līdzi uz nākamo gadsimteni.
Jānis Ābele: – Lauku vidē ir tā saucamā sociālā kontrole: neviens neko sliktu nevar izdarīt, lai to nezinātu pārējie. Pilsētā ir bezpersoniskas būtnes, nav kas kontrolē. Tajā mani kontrolē tikai paša iekšējais «siets», kas kaut ko atļauj vai neatļauj.
Mārtiņš Pīlādzis: – Vai tā nav zināma lauku dzīves idealizācija? Mēs zinām arī to, ka nekur citur cilvēki nejūtas tik bezcerīgi kā šodienas Latvijas laukos. Lauku vide daudzviet ir degradējusies – lai apzināmies kaut vai statistikas datus par alkoholisma graujošo izplatību Latgalē.
Jānis Ābele: – Pilsēta ir gan kultūras dzīves centrs, gan arī tā vieta, kur radās, piemēram, prostitūcija.
Ina Lastovecka: – Laukos ir gan viens gan otrs – tikai zem citas izkārtnes.
Jānis Ābele: – Mums ir iespēja lauku vidē atgriezties pie tās vērtību sistēmas, kāda bija pirms 1940. gada. Vectēvs vēl savam mazbērnam var nodot pieredzi.
Bagātu cilvēku veido bagāta kultūra
Antons Justs: – Jā, šī bāze jeb pamats ir ļoti svarīga. Vecākā paaudze zina, kā bija «pirms tam». Mūsu problēmas daudzējādā ziņā rodas no tā, ka vidējā paaudze, kas augusi Padomju Savienības sistēmā, ir kā lieli akmeņi uz jauno ozolu un priežu saknēm. No tā – arī audzināšanas problēmas. Un ne tikai – padomju sistēmā augusī paaudze šodien ir pie varas Latvijā. Visi viņi (izņemot varbūt jauno izglītības ministru) ir šīs sistēmas skarti.
Jānis Ābele: – Šis pats izglītības ministrs savā laikā mūsu svētāko vietu apstaigāja apkārt ar koka šautenīti rokās. No šā aspekta raugoties, Mārim Vītolam nebija tiesību būt par ministru.
Mārtiņš Pīlādzis: – Daudz būtiskāk – kāds ir iekšējais saturs. Ja studenti (protestējot) pie Brīvības pieminekļa dzied galda dziesmas vai jaunieši pie Raiņa pieminekļa trauc ar skrituļdēļiem, tas vēl nenozīmē, ka viņi nav savas zemes patrioti vai neciena savas tautas kultūru.
Ksenija Paģe: – Mēs skrienam pakaļ Eiropai, bet – «īsi spārni, gara aste,/nevar līdzi lidināt». Mums var iznākt tāpat. Tā vietā, lai bez apdoma kaut kur skrietu, vajadzētu saglabāt savu stingro pamatu – mūsu kultūru un ētiskās kategorijas. Jaunā paaudze alkst pēc tā, bet skolotājiem netiek dots laiks to visu sniegt. Mūs nomāc mašinērija – izglītības sistēma. Mums būs izglītoti cilvēki, bet nebūs kulturālu cilvēku. Kas audzina jauno paaudzi? Skola un ģimene. Ne jau sabiedrība, no tās mēs varam gaidīt tikai slikto. Ja nu vienīgi vēl baznīca… Jāveido saikne starp ģimeni un skolu, tad varam cerēt, ka būs rezultāts. Tas ir kā ābeli iestādot: kāda tā izaugs, ja par to neviens neliksies ne zinis? Arī viens otrs skolotājs ir tāds, kā Jānis Greste rakstījis, – ja man nebij’, kur iet, tad es mācījos par skolotāju… Un ir skolotāji, kas neskatās, kāda ir viņu alga. Skolotājs savu prestižu ceļ (vai grauj) tikai ar savu attieksmi pret bērniem.
Mārtiņš Pīlādzis: – Bet kas traucē iepotēt ābelēs arī garīguma zarus? Ministrija un izglītības sistēma?
Ksenija Paģe: – Jā, tieši tā. Kādas mums direktīvas nāk! Tagad strādāt ir grūtāk nekā padomijas laikā. Kādi tik traktāti par katru bērnu nav jāraksta! Tā vietā, lai mēs varētu strādāt individuāli ar katru bērnu vai vienkārši ar viņu parunāt, ir jāaizpilda žurnālu kaudzes. Izglītība ir totāli birokratizēta.
Mārtiņš Pīlādzis: – XIX gadsimta tautskolotājiem cara vietvalžu un izglītības uzraugu direktīvas un noteikumi netraucēja bērnos ieaudzināt nacionālo pašapziņu un garīgās vērtības.
Antons Justs: – XIX gadsimtā nebija izglītības sistēmas. Skolās gāja izredzētie. Direktīvas kā nāca, tā arī turpat palika. Bet šodien tie absurdie norādījumi nospiež, piemēram, par ticības mācību skolās tie tikpat labi varētu nākt arī no Staļina vai Hitlera.
Mārtiņš Pīlādzis: – Tas atkal ir jautājums par varu. Jā, cerams (!), ka sociālie eksperimenti ar sabiedrību pieder pagātnei. Taču jāpanāk, lai vara rēķinātos ar indivīdu.
Jānis Ābele: – Satversmes 1. pants nosaka: vara Latvijā pieder tautai. Jautājums – kad pienāks tie laiki? Direktīvas nāk no tiem, kas nevienu stundu skolā nav bijuši un par to viņiem ir priekšstats no teorētiskām klišejām. Tautai tika dota iespēja izteikt savu viedokli, bet liela tās daļa pat neuzskatīja par vajadzīgu to darīt. Tas ir bīstams politisks sindroms XXI gadsimta priekšvakarā.
Mārtiņš Pīlādzis: – Varas un indivīda, varas un sabiedrības attiecību problēma ir daudz plašāka. Jūs reducējāt to tikai uz Latviju un arī uz konkrēto politisko situāciju. Šī problēma pastāv arī valstīs ar garu demokrātijas attīstības vēsturi, tā ir vismaz Rietumu civilizācijas problēma.
Jānis Ābele: – Sabiedrība attīstās, problēmas risinot. Viena no politoloģijas pamattēzēm ir: varai (ja tā ir demokrātiska) jāattīsta sabiedrība demokrātijas virzienā.
Vara un cilvēks – indivīds
Mārtiņš Pīlādzis: – Ne mazums XX gadsimta domātāju ir uzsvēruši, ka vara neiet šajā virzienā, tieši otrādi – tā kļūst aizvien nevadāmāka, sabiedrības nekontrolējamāka. Tā ir kā pašfunkcionējošs organisms, kas attīstās, nevis ņemot vērā sabiedrības intereses, bet sekojot savām iekšējām likumsakarībām.
Jānis Ābele: – Tas nav tik viennozīmīgi. Jā, ierēdņu aparātam ir tendence arvien apaugt un sākt funkcionēt pašam par sevi. Iepriekšminētās instrukcijas, kas nāk no ierēdņiem, ir viņu maize, un ar augstāko valsts politiku tam nav nekāda sakara. Latvijā ministrijās vajag politiķus reformatorus, kas šos staļļus izmēž. Grūti pateikt, kāpēc mums nav šo mēzēju.
Mārtiņš Pīlādzis: – Augeja staļļos Herakls neradīsies, kamēr politiku tik brutāli diktēs ekonomiskās intereses.
Jānis Ābele: – Ir vēl cits aspekts. Var izšķirt autoritārus un demokrātiskus cilvēkus. Tas ir atkarīgs no audzināšanas, ģenētikas utt. Ja demokrātiskā sabiedrībā tiek pie varas totalitāri, antidemokrātiski virzīts cilvēks, viņam mazāk vai vairāk ir jāpielāgojas demokrātijai.
Antons Justs: – Bieži mēs kā tauta atbalstām tieši autoritatīvus cilvēkus, kas var uzsist ar dūri pa galdu: lauku mazās skolas mums nevajag! utt. Tas ir pārmantots no padomju sistēmas. Mūsu uzdevums ir veidot demokrātisku sistēmu, kas ietver arī audzināšanu. Bet mums ir tā: paldies, jūs mūs ievēlējāt, tagad mēs valdīsim un par jums aizmirsīsim.
Ivanda Spulle: – Tie cilvēki, kas tikuši pie valdīšanas, nāk no mūsu pašu vidus. Tikai, tiekot pie varas beņķīša, ar viņiem kaut kas notiek: viņi pēkšņi atrodas trīs stāvus augstāk un uz tevi skatās no augšas. Skaidrs, kas jādara, taču nav skaidrs, ar kādiem paņēmieniem. Tas ir arī jautājums, kā cilvēkus, kas domā tautas domas, «iestellēt» varas gaiteņos.
Cilvēks un viņa identitāte
Mārtiņš Pīlādzis: – Cik mēs esam atvērti pret citādi domājošo, vispār – pret svešo? Ir vesela rinda teoriju, kas tapušas XX gadsimta pēdējā ceturksnī un sludina civilizāciju (Rietumu kristiešu, ortodoksāļu, musulmaņu utt.) sadursmes kā nākamā gadsimta galveno problēmu.
Ina Lastovecaka: – Latvieši pret svešo nav nemaz tik atvērti. Ģeogrāfiskais stāvoklis tautai esot tās liktenis. Varam runāt par latviešu tautas fenomenu, jo gadu simtus un tūkstošus mēs esam bijuši tur, kur esam. Tautasdziesma ir saglabāta no dzelzs laikmeta. Pāri te staigājuši ļoti daudzi. Daudzi izkauti, aizgājuši uz Lietuvu un Igauniju, asimilēti pie Liepājas, Grobiņas. Un tomēr mēs savu indentitāti esam saglabājuši. Tādēļ mums ir pamats ticēt, ka savu «es» saglabāsim arī Eiropas Savienībā.
Mārtiņš Pīlādzis: – Mēs esam nonākuši pie kopsaucēja: vērtības, kas veidojušās mūsu kristīgajā kultūrā, nav zudušas, tās būs arī nākamajā gadsimtenī. Bet tās atkal un atkal no jauna ir jāapliecina, arī jāieaudzina, jo, apliecinot savas vērtības, mēs apliecinām arī savu jēgu.
Antons Justs: – Vērtības, kuras es gribētu redzēt jaunajā gadu simtenī, ir dzīve ar Dievu, ar baznīcu, cilvēku sadzīvošana savā starpā. Gribētos, lai nākamais gadsimtenis paņemtu līdzi no šī arī dievnama nozīmi. Atjaunotās baznīcas liecina par mūsu vēlmi, lai Latvijas apvāršņi būtu rotāti ar baznīcu torņiem un tie izteiktu cilvēka paceltās acis uz debesīm, no kurienes mēs smeļamies spēku un no kurienes nāk mūžīgās vērtības.
Ivanda Spulle: – Gribētos ticēt, ka nākamajā gadsimtenī atradīsies vieta arī dzīvam cilvēkam. Veroties tehniskajās iespējās, ko piedāvā šodiena, mani māc bažas, kur rīt paliks cilvēks ar savām domām un jūtām. Akcentējot šajā gadsimtenī nozīmīgāko, ko gribētos paņemt līdzi nākamajā, jāmin cilvēka iespēja brīvi izvēlēties un darboties šīs izvēles ietvaros. Ja mēs katrs sevī kaut ko mainīsim, tas atstās iespaidu arī uz apkārtējo –
kā akmens iemests ūdenī, veido vienu, otro un trešo vilni.
Mārtiņš Pīlādzis: – Augstākajai vērtībai – cilvēka dzīvībai –, ko par tādu atzinuši XX gaišākie prāti, jākļūst par nākamā gadu simteņa prakses neatņemamu sastāvdaļu. Mācīsimies būt iecietīgi pret citādi domājošiem, iecietīgi pret svešo, neko nezaudējot no sevis, jo tikai tā varam izvairīties no katastrofām, kas cilvēci piemeklēja XX gadsimtā.
Jānis Ābele: – Masu cilvēks ir jāpārvērš par indivīdu. XX gadsimts cilvēcei ir pasvītrojis indivīda vērtību. Indivīds nekad nav bijis tik brīvs kā tagad. Būtiski, lai nākamais gadsimtenis no šā paņemtu līdzi audzināšanas lielo nozīmi. Ir jāieaudzina ģimeniskās vērtības. Cilvēces vēsture veidojas gadsimteņos un paaudzēs, paaudžu pārmantojamībā.
Ina Lastovecka: – XX gadsimta vērtības īsti apzināsimies tikai pēc gadiem piecdesmit. Mums vēl stāv priekšā izvērtēšana. Gribētos latviešu tautai vēlēt, lai tā saglabātu izturību, kāda tai bijusi šajā ļoti smagajā, latviešiem tik kritiskajā gadsimtā.
Baltu tautās garīgums ir saglabājies,
un tas uzvarēs pretstāvē pret visu veidu ne-garīgumu. Arī mūsu
nacionālā identitāte nākamajā gadsimtenī nezudīs.
Ksenija Paģe: – Ceru, ka nākotnē skolas un ģimenes attiecības veidosies ciešākas, sekmējot jaunā cilvēka pilnvērtīgu audzināšanu. Mūsu senči nebija izglītoti, taču viņi bija ļoti kulturāli. Ņemsim līdzi uz nākamo gadsimteni kultūras vērtības un ētiskās kategorijas!
