“Es ļoti mīlu dzīvniekus un būšu veterinārārste,” stundu starpbrīdī klases audzinātājai Irinai Ivanovai apņēmīgi stāstīja Valsts ģimnāzijas 7. klases skolniece Laura Kadile. Tomēr ģimnāzijas laiks ievirzīja Lauras profesijas izvēli humanitārajā jomā. Tagad viņa ir juriste, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante un Medicīnas fakultātes pētniece, kas gan nav pavisam tālu no bērnībā lolotās veterinārmediķa profesijas. Diezgan droši var teikt, ka nākamgad Laura Kadile būs gan tiesību zinātņu doktore, gan arī zvērināta advokāte. Piebildei ir liela ticamība tādēļ, ka Laura ir ļoti mērķtiecīga. To atzīst skolotāja Irina Ivanova, kas šo rakstura īpašību meitenē pamanīja jau tad, kad viņa iestājās ģimnāzijā. Mērķtiecība redzama arī Lauras Kadiles līdz šim paveiktajā. Pērn viņa lika sabiedrībai par sevi manīt, kopā ar dažādu jomu zinātniekiem kā juriste piedaloties valsts pasūtītajā pētījumu programmā par “Covid-19” pandēmijas krīzes mazināšanu. Doktorante kopā ar kolēģiem pētīja cilvēktiesību, jo īpaši pacientu tiesību, aizsardzības izaicinājumus pandēmijas apstākļos.
Lemtspējas vērtējuma izpēte
Šogad viņa kopā ar komandu Latvijas Universitātes asociētās profesores zvērinātas advokātes un ārstes Solvitas Olsenas vadībā sāk īstenot Zinātnes padomes atbalstīto pētījumu, kas saistās ar cilvēktiesībām pacientiem ar garīga rakstura traucējumiem un ierobežotu spēju lemt. “Lai pētītu pacientu lemtspējas ierobežojumus, ir nepieciešamas ne vien padziļinātas zināšanas civiltiesībās, bet arī medicīnas un pacientu tiesībās, kā arī papildu zināšanas tiesu psihiatrijā un psiholoģijas zinātnē. Tas ir pirmais šāds pētījums Latvijā. Tas arī aptver manas doktora disertācijas tematu. Pētījuma mērķis ir uzlabot pacientu, kuriem ir lemtspējas ierobežojumi, tiesību aizsardzību,” stāsta Laura Kadile.
Jau studējot maģistrantūrā, Laura ir pētījusi darījumu noslēgšanu ar cilvēkiem, kuriem ir garīgi traucējumi un kuri atrodas ārstniecības iestādēs, tādējādi ir ļoti neaizsargāti. “Nereti, ja pacients pirms nāves ierobežotas lemtspējas apstākļos ir noslēdzis tiesisku darījumu, piemēram, dāvinājuma līgumu, starp radiniekiem izraisās strīdi, pēc kuriem viņi cits citu vairs nepazīst,” stāsta Laura Kadile. Jaunā zinātniece izzināja to, kā var noteikt, ka persona, kas atrodas, piemēram, medikamentu iedarbībā, spēj saprast, kādu dokumentu viņa paraksta, vai tomēr ne.
“Ikdienā esmu juriste un lasu lekcijas studentiem. Paralēli tam, būdama pētniece, piedalos nacionāla un starptautiska mēroga zinātniskās konferencēs. Šogad man būs tas gods būt vienai no mācību grāmatas līdzautorēm,” Laura atklāj savus pienākumus. Zinātniskais un pedagoģiskais darbs nenorimst arī pandēmijas apstākļos. Ikdiena paiet juridiskās literatūras studijās. Beidzamajā laikā rītu viņa sāk, internetā lasot jaunākos tiesu spriedumus strīdos civiltiesību jomā Vācijā. Jautāta par to, kas viņa būs nākotnē, Laura stāsta: “Atšķirībā no Vācijas, kur juristi šauri specializējas, Latvijā advokātam ir jāpārzina gan krimināltiesības, gan civiltiesības, gan arī administratīvās tiesības. Paralēli turpināšu strādāt ar studentiem un būšu pētniece. Juridiskajā fakultātē lielākā daļa mācību spēku ir praktizējoši juristi. Atšķirībā no citām fakultātēm tas varbūt ir liels pluss, jo studentiem tiek dotas ne tikai teorētiskās, bet arī praktiskās zināšanas.”
Juristus līdzina ar ārstiem
Runājot par savu profesijas izvēli, Laura atzīst, ka, pabeidzot ģimnāziju, vairs cita varianta nebija kā vienīgi “juristi”. Vidusskolā viņa guva sekmes sacerējumu rakstīšanā, publiskās runas konkursos. Domas izteiksmes precizitāti veidoja arī cītīga svešvalodu mācīšanās. Vēl bez tradicionālās angļu valodas pie skolotājas Irinas Ivanovas labi apgūta arī krievu un vācu valoda. Lauras izvēle nebija nejauša vai impulsīva. Juridisko zinātņu un medicīnas studijās viņa saskata līdzības. Proti, jāstudē ir ilgi un visu laiku cītīgi jāseko pārmaiņām savā jomā. “Pieturos pie principa palikt Latvijā. Ir liels bezmaksas studiju vilinājums visā pasaulē, piemēram, Vācijā. Ja zini vācu valodu, ir iespējas kaut vai rīt pieteikties stipendijai un braukt turp. Bet laimes laikam tur nav. Labi, var braukt studēt uz ārzemēm, lai gūtu vērtīgu ārzemju pieredzi. Bet kurš ir tas trakais, kas guvis labas sekmes ārzemju augstskolās un atradis darbu ar trīs reizes lielāku algu, radīs ceļu atpakaļ uz mājām?” spriež Laura Kadile.
Laura dejo Ievas Kareles vadītajā Jelgavas Kultūras nama deju kolektīvā “Diždancis”. Diemžēl šajā jomā pandēmijas laikā visas aktivitātes ir apturētas. Dažreiz svētdienās viņa dodas izjādēs ar zirgu. Darbs, studijas un zinātne paņem daudz laika.
Divpadsmit gadu (no trīs gadu vecuma) Jelgavas Mūzikas skolā Laura ir mācījusies klavierspēli. Viņasprāt, mūzikas skolā prasības bija krietni augstākas nekā vispārizglītojošajā skolā. “Tur bija stingra disciplīna, netika pieņemtas atbildes “nevaru” vai “neesmu gatavs”. Mūzikas skolu nepabeidza daudzi, ar kuriem kopā sāku mācīties. Gatavojoties nodarbībām, klavieres nācās spēlēt brīvdienās un vakaros. Paiet garas, mājiniekiem apnicīgas plinkšķināšanas stundas, līdz top skaists skaņdarbs,” teic Laura Kadile. Lielā mērā arī mūzikas skola veidoja viņas personību un sagatavoja lielajai dzīvei. Arī tagad ģimenes svētkos un kādreiz gluži tāpat vien Laura apsēžas pie klavierēm.
Skolotāja Irina Ivanova: “Laura Kadile ir viena no nedaudzām manām skolniecēm, ar kuru vēl joprojām pa reizei sazvanos un parasti reizi gadā arī satiekamies. Klasē viņa bija gudra, taču ne augstprātīga, ļoti draudzīga ar klasesbiedriem. Ne tikai mācījās un mācījās, visur piedalījās. Ļoti pozitīva ir arī Lauras ģimene. Nav daudz tādu vecāku, kas uz vecāku sapulcēm nāca abi divi.”
