Dereks Landijs «Dievu pamestā jūra», izdevniecība «AGB», Rīga, 1999.
Dereks Landijs «Dievu pamestā jūra», izdevniecība «AGB», Rīga, 1999
Tas ir aizraujošs stāsts par Francijā rīkotajām «Vend’ee Globe» soloburāšanas sacensībām apkārt pasaulei, kuru laikā – trīs mēnešos – un 1200 jūdžu garajā maršrutā pa dienvidu okeānu apkārt dienvidpolam bez vēsts pazuda kanādiešu burātājs Gerijs Rūfss. Par dievu pamesto jūru šis tik no civilizācijas tālais zemeslodes stūris iesaukts arī tādēļ, ka tā ir viena no retajām vietām, kur avāriju cietušajiem jūrniekiem nav no kā gaidīt palīdzību – pat vistālāk lidojošās lidmašīnas tur nespēj nokļūt, lai veiktu glābšanas darbus. Soloburāšana šajos platuma grādos ir cīņa vienatnē ar viesuļvētrām, aukām un orkāniem, kad viļņi pārsniedz sešu, septiņu un pat astoņu stāvu mājas augstumu. Pēc Bofora vēja ātruma skalas, burātāju ikdiena Dienvidu okeānā (ko viņi paši sauca arī par burātāju Everestu) ir stipra vētra vai viesuļvētra, kad vēja ātrums ir no 75 līdz 100 kilometriem stundā. Jebkurā brīdi vairākus miljonus vērto jahtu var sasmalcināt gabalos aisbergi vai to atlūzas. Burātāji savā «rāmī», kas viņus nodala no trakojošās stihijas, nedēļām ilgi pavada miega badā, diennaktī guļot dažas stundas pa minūtēm vai arī vispār nemaz. No sešpadsmit 20 metru garajām jahtām (viena jahta – viens cilvēks), kas 1996./1997. gadā startēja «Vend’ee Globe» sacensībās, finišēja sešas, viņu vidū arī Katerina Šabo – pirmā sieviete, kurai bijis pa spēkam izturēt šajā milžu cīņā. Četras jahtas paņēma okeāns, bet burātāja Tonija Bulimora glābšanas operācija izmaksāja gandrīz 2 miljonus Austrālijas dolāru.
Dereks Landijs, kas pats ir burātājs, grāmatā mēģina izprast, kāds spēks burātājus liek doties Dienvidu okeānā, zinot, ka viņi var iet bojā. Ģenētiskā nosacītība? Vēlēšanās būt vienatnē ar dabu, izjust pirmatnējās dabas skaistumu? Apliecināšanās alkas, sportisks azarts? Atbildi var dot katrs pats, arī lasītāji. Izdevniecības «AGB» grāmatu sērija «Tik un tā» ir sava veida turpinājums «Apvāršņa» sērijai. Atšķirība ir izdevumu kvalitātē un grāmatas «aktualitātē».
Džons Krakauers «Retinātā gaisā»,
«AGB», Rīga, 1999
Grāmata ir personisks vēstījums par traģēdiju Everesta nogāzē. Kad Džons Krakauers
1996. gada 10. maija pēcpusdienā sasniedza Everesta 29 028 pēdas augsto virsotni, viņš 57 stundas nebija ļāvies miegam un smagi grīļojās no skābekļa izsīkuma radītajām pārmaiņām smadzenēs. Kad viņš devās atpakaļ, 20 citu alpīnistu bija uzsākuši augstākās zemeslodes virsotnes iekarošanu. Pēc nakts, kuras laikā plosījās vētra, Krakauers saņēma ziņu pa pieciem bojāgājušajiem un vienu, kuram uzkāpšana Everestā prasījusi rokas amputāciju. Grāmata neviļus atsauc atmiņā citu kalnu bestseleru – «Anapurna». «Retinātā gaisā» ir dokumentāls stāsts par vienu no traģiskākajām Everesta «apgūšanas» sezonām. Reizē arī autors cenšas noskaidrot šīs virsotnes noslēpumainā vilinājuma izcelšanos un apraksta tās komercializācijas nesimpātisko ainu. Grāmatu lieliski papildina krāsaini attēli no 1997. un 1998. gada Everesta ekspedīcijām.
