Šodien, 7. oktobrī, notiek Latvijas valsts konkursa 1. kārta par insulīna iepirkumu Latvijā dzīvojošo cukura diabētiķu vajadzībām 1998. gadā.
Šodien, 7. oktobrī, notiek Latvijas valsts konkursa 1. kārta par insulīna iepirkumu Latvijā dzīvojošo cukura diabētiķu vajadzībām 1998. gadā. Latvijā ir vairāk nekā 5000 cukura diabētiķu, kuriem tiek injicēts insulīns, viņus valsts ar šo preparātu apgādā, neprasot par to nekādu maksu no slimniekiem. Jelgavas pilsētā un rajonā, pēc 1997. gada 1. janvāra datiem, ar cukura diabētu slimo 948 cilvēki, no tiem 258 injicē insulīnu.
Latvija iepērk 75 procentus dzīvnieku un 25 procentus cilvēku insulīna
Pērn Latvijas valsts konkursā par insulīna iepirkumu uzvarēja vispieredzējušākā insulīna ražotāja firma «Eli Lilly» (ASV), kas to sāka ražot jau 1922. gadā – tūlīt pēc tā atklāšanas 1921. gadā. Šogad Latvija no «Eli Lilly» iepirka 70 procentu no nepieciešamā insulīna daudzuma, tūlīt pēc «Eli Lilly» sekoja dāņu firma «Novo Nordisk».
Medicīnas centra «Linezers» galvenais ārsts, medicīnas zinātņu doktors, endokrinologs Aivars Lejnieks skaidro, ka šīs divas firmas ir pasaulē vislabākās insulīna ražotājas, kas tagad arī Latvijai piegādā visattīrītākos un kvalitatīvākos cilvēku insulīnus.
«Insulīna tīrības standartu nosaka pēc tā, cik molekulas piemaisījumu ir miljonā molekulu insulīna,» skaidro dakteris Lejnieks. ««Eli Lilly» ražotajam insulīnam uz miljonu molekulu ir tikai viena vai divas molekulas piemaisījumu, tas nozīmē, ka šis insulīns ir maksimāli attīrīts.»
Endokrinologi un no insulīna atkarīgie diabētiķi konkursu par insulīna iepirkumu gaida ar satraukumu un vēlmi, lai vairāk tiktu iepirkts cilvēku insulīns – tas netiek ražots no cilvēku aizkuņģa dziedzeriem, to producē baktērijas, veidojot to atbilstošu cilvēku insulīna molekulu ķēdei.
«Šogad Latvijā 75 procenti insulīna ir dzīvnieku un 25 procenti – cilvēku, turpretī Igaunijā lieto tikai cilvēku insulīnu,» konferencē «Eli Lilly» Francijas filiālē Fegerseimā uzsver Braiens Kūlijs, firmas «Eli Lilly» diabēta aprūpes vadītājs Austrumeiropā, Vidējos Austrumos un Āfrikā.
«Humaloga» dotā brīvība
Parasti endokrinologi neiesaka vienam cilvēkam lietot dažādu firmu insulīnus, taču Latvijas Diabēta asociācijas sekretāre Gunta Freimane, kas ar cukura diabētu slimo jau 16 gadu, šogad lieto «Novo Nordisk» ilglaicīgās iedarbības insulīnu «Ultratards HM», un viņa ir arī viena no 40 pacientiem, kas martā eksperimentālā kārtā sāka lietot «Eli Lilly» dāvināto ātras iedarbības cilvēka insulīna analogu «Humalogs».
«Priecājos par «Eli Lilly» paziņojumu, ka firma turpinās rūpēties par saviem «Humaloga» «trusīšiem» Latvijā arī turpmāk, dāvinot mums šo preparātu, ja konkursa komisija neizvēlēsies to pirkt,» saka Gunta Freimane, kurai šis ļoti ātras un īslaicīgas darbības cilvēku insulīna analogs ir ievērojami atvieglojis dzīvi.
««Humalogam» ir vaļēji molekulu aktīvie centri, tāpēc tas iedarbojas momentā,» skaidro Gunta. «Es varu kaut vai restorānā pie galda izmērīt sev cukura līmeni asinīs, novērtēt man atnesto ēdienu, injicēt sev «Humalogu» un tad ēst it visu kā jebkurš vesels cilvēks. «Humalogs» man ir devis brīvību, tas darbojas tūlīt pēc injekcijas divas stundas – tieši ēdienreizes laikā un vēl tik ilgi, cik nepieciešams ēdiena sagremošanai, man vairs nav nepieciešamas uzkodas divas stundas pēc ēdienreizes. Lietojot «Humalogu,» man ir ievērojami uzlabojusies insulīna kompensācija.»
Gunta saprot, ka primārais uzdevums ir insulīna iepirkumā pāriet uz cilvēku insulīnu, taču viņai kā pacientei ļoti svarīgi ir arī tas, lai tiktu iepirkts pietiekami plašs insulīnu spektrs un katrs diabētiķis varētu saņemt sev vispiemērotāko.
Ar cukura diabētu Gunta saslima pirms 16 gadiem, kad viņai pašai bija 16 gadu. Toreiz, 1981. gadā, gan īsās, gan garās iedarbības Krievijā ražotais insulīns tika injicēts vienreiz dienā no rīta: īsās iedarbības insulīns palīdzēja pārstrādāt brokastis, garās iedarbības insulīnam iedarbības pacēluma «pīķis» bija pusdienlaikā.
«Tas mani ļoti ierobežoja, jo bija jāēd tieši tajā laikā, kad insulīnam bija iedarbības pacēlums,» atceras Gunta. «Savukārt vakariņām insulīna bija par maz. Tā es durstīju insulīnu sev kājās ar tā laika resnajām adatām septiņus gadus – līdz pat 1989. gadam. Kājas man bija pietūkušas, minisvārkus nevarēju vilkt.»
1989. gadā Guntas vecāki pārdeva automašīnu un par 4500 rubļu nopirka Guntai divas insulīna pildspalvas ar maināmām insulīna patroniņām jeb kārtridžām, kurās bija «Novo Nordisk» ražotais cilvēku insulīns.
«Tad man sākās pilnīgi jauna dzīve – brīvība,» stāsta Gunta. «Īsās iedarbības insulīnu injicēju 3 – 4 reizes dienā, īsi pirms ēdienreizēm, garās iedarbības – no rīta un vakarā. Pildspalvu adatiņas ir smalciņas, arī devu iespējams noregulēt ļoti precīzi – sākumā man bija pildspalvas ar precizitāti līdz divām vienībām, tad pārgāju uz pildspalvām ar precizitāti līdz vienai vienībai. Varēju visur braukt un iet, man nebija jāvāra šprices un adatas. Pietūkumi uz kājām izzuda, varēju brīvāk ģērbties. Mana ģimene nav bagāta, un es esmu ļoti pateicīga vecākiem par to, ko viņi manā labā izdarīja.»
Visus insulīna veidus vēl neražo pildspalvu patroniņās jeb kārtridžās. Guntas diabēta gaita ir mainīga, periodiski viņa īpašus insulīna veidus injicē, izmantojot vienreizējās lietošanas šļirces, jo galvenais mērķis ir panākt stabilu insulīna kompensāciju. Arī «Humalogu» viņa injicē ar mazo insulīna šļircīti.
«No garās iedarbības insulīniem man vislabākais ir «Novo Nordisk» ražotais «Ultratards HM», kuru injicēju trīs gadus vienreiz dienā pirms gulētiešanas. Citiem garās iedarbības insulīniem man bija grūti noregulēt devu, bieži bija hipoglikēmija. Diemžēl valsts «Ultratardu HM» neiepērk, man tas ir jāpērk pašai, reizēm to izdodas dabūt humānās palīdzības veidā,» stāsta Gunta. «Ārsti neiesaka vienam slimniekam lietot dažādu firmu insulīnus, taču es stingri ievēroju principu, ka nedrīkstu vilkt vienā šļircē «Ultratardu HM» un «Humalogu». Man nav grūti tos injicēt divos atsevišķos dūrienos.»
Tagad bieži lieto frāzi, ka cukura diabētu nevajag uztvert kā slimību, bet gan kā dzīvesveidu. Gunta teic, ka viņai tas ir dzīvesveids bez brīvdienām: reizēm gribas kaut vienu brīvu dienu, kad nebūtu jāmēra cukura līmenis asinīs, jāinjicē insulīns, vakaros pēc mazgāšanas jāapskata pēdas, vai tajās nav kādi bojājumi – pēdu jutības samazināšanās ir viena no diabēta komplikācijām līdz ar nieru un acu bojājumiem. Tomēr šis dzīvesveids ļoti disciplinē, un Gunta savā dzīvē ir daudz sasniegusi. Dzīves jēgu viņa ir atradusi Latvijas Diabēta asociācijā, palīdzot citiem diabētiķiem un izglītojot viņus par viņu iespējām. Pēc profesijas Gunta ir bibliotekāre, vada Ministru kabineta bibliotēku, ir beigusi maģistratūru un lasa lekcijas Latvijas Universitātē par bibliotekāro psiholoģiju, drīz iznāks viņas sarakstītā grāmatiņa «Bibliotekārā psiholoģija».
«Diabēts man nav traucējis pilnvērtīgi mācīties un strādāt,» saka Gunta. «Vienīgi no bērnu radīšanas esmu apzināti atteikusies. Man bija 17 gadu, kad lasīju kādu grāmatu par diabētu un grūtniecību. Tur ļoti uzskatāmi bija parādīts, ka topošā māmiņa, kas slimo ar cukura diabētu, savu iznēsājamo bērniņu pakļauj skābekļa badam. Tas mani ļoti dziļi ietekmēja. Kaut gan – man pazīstamu diabētiķu bērniem smagu komplikāciju nav. Pati savu dzīvi es plānoju ļoti saprātīgi un tai jēgu atrodu, palīdzot citiem diabētiķiem.»
Gunta aicina arī diabētiķus no Zemgales iegriezties Latvijas Diabēta asociācijā Rīgā, Annas ielā 2, vai zvanīt pa tālruni 2-378231.
