Mums apkārt dzīvo dažādi ļaudis. Vienu dienu mūsu atzinību izraisa viens, citudien – jau cits.
Mums apkārt dzīvo dažādi ļaudis. Vienu dienu mūsu atzinību izraisa viens, citudien – jau cits. Dažkārt par kādu sajūsmināmies. Uzmanības vērts ir arī cilvēks, ar kuru gribu jūs iepazīstināt šodien. Kārlis Vērdiņš – mūziķis un dzejnieks.
Bērnība
Piedzimu Rīgā, atceros to ļoti minimāli… Ir kaut kāds rudens, dzeltenas lapas, es eju māmiņai pie rokas uz bērnudārzu. Māmiņai mugurā ir pelēks mētelis.
Nākamā spilgtākā atmiņa no bērnības – es punktainā pidžamā kāpju gultā, arī bērnudārzā. Šī mazo cilvēciņu iestāde toreiz likās briesmīga vieta. Biju pieradis pie mammas, bail bija tāpēc, ka tagad esmu viens. Arī, sākot skolas gaitas, man vēl joprojām bija bailes no citiem bērniem. Tagad uzskatu, ka tas nebija normāli.
Sava mazā brāļa ienākšanu dzīvē atceros burvīgi. Sapratu, ka mamma ir slimnīcā, jo viņai būs brālis. Aptvēru arī, ka brālis nav nekāda slimība, kaut gan domāju, ka mamma ir slima, ja jau atrodas slimnīcā. Vēlāk brālis gulēja savā mazajā gultiņā un visa ģimene stāvēja tai apkārt un skatījās uz viņu. Viņš izskatījās tik maziņš, un es iesaucos: «Viņš taču ir tāds kā mazs cilvēciņš!» Joprojām brālis man ir ļoti mīļš.
Skolas gadi
Pirmā man bija skolotāja Rotgalve, kas maziem bērniem ir ideāla – mīļa, nosvērta, taisnīga un rūpīga. Pēc tam sākās nemīlīgais sākumskolas laiks. Tad es biju mierīgs, kluss, ierāvies sevī. Visi man darīja pāri, dažreiz pat netīšām un varbūt arī tāpēc, ka es biju tāds, kas neko neteica pretī. Tad man mamma teica, ja es kādu piekaušu, viņa mani aizvedīs uz bērnu kafejnīcu. Šajā posmā man nebija arī draugu. Tikai 6.klasē es sadraudzējos ar Robertu, līdz ar to vairāk sāku kontaktēties ar citiem. Varbūt sarežģījumi ar draugu atrašanu un pāri darīšana bija saistīti ar to, ka bērnībā biju apaļīgs puisēns. Šajā vecuma posmā tas tomēr ir ļoti svarīgi.
No visām skolotājām visnozīmīgākā man bija Ilze Vazdiķe – gudra, saprotoša un zinoša.
Mūzika
Viena no galvenajām vērtībām manā dzīvē. Pašlaik strādāju ar savu projektu «Kakao». Tas ir jauns projekts un šoruden ir realizējies kaut kādā taustāmā veidā. Pašlaik mums ir sarakstītas četras dziesmas. Gan mūziku, gan vārdus cenšos rakstīt pats, lai tā tiešām būtu mana dziesma. Taču uzskatu, ka dziesma iznāk labāka, ja ir ņemti cita dzejnieka vārdi.
Kā radies nosaukums «Kakao»? Sēdēju vācu valodas stundā, lasīju tekstu un ieraudzīju vārdu «kakao». Protams, es jau agrāk biju to redzējis, bet tagad tas piesaistīja manu uzmanību. Kā grupas nosaukums.
Rakstīšana
Nopietni sāku rakstīt tikai nesen. Esmu mēģinājis jau agrāk gan dzejot, gan rakstīt prozā. Uzrakstīt desmit rindiņas dzejolim nav tas pats, kas uzrakstīt desmit lappuses prozas. Es ļoti gribu rakstīt prozā, bet tas ir grūti.
Rakstīšanai speciāli apstākļi man nav vajadzīgi. Parasti iepriekš izdomāju, par ko rakstīšu. Rakstu par visu, kas tik ienāk prātā, dzejā nav ierobežojumu. Svarīgāk ir, kā tiek uzrakstīts. Niekojies ar rakstīšanu esmu jau sen, bet no šāgada tā ir kļuvusi par nopietnu darbu.
Nesen esmu sapratis, ka rakstīšana nav nekas tāds, ko vajadzētu apbrīnot, un man savukārt nav nekāda pamata justies augstprātīgam tāpēc, ka to daru. Rakstīšana ir dabiska nepieciešamība, nevis apliecināšanās. Taču rakstīt labi – tas ir grūti un izdodas reti. Pasaulē ir tikdaudz literatūras, ir grūti tajā visā atrast vietu sev.
Novēlējums
Visiem vēlu, lai katrs iet uz savu mērķi, lai domā un jūt tā, kā viņš vēlas. Nākamajiem vidusskolas beidzējiem tas būtu īpaši jāiegaumē. Lasiet grāmatas, jo tas ir ļoti svarīgi.
Manā pilsētā
daudz koku,
krūmu, apstādījumu.
Tāpēc ļaudis
tik pa krūmiem
brien. Viens otru nemanot.
Bet ja kādreiz
diviem gadās
Kailā pļavā sastapties,
Satrūkstas tie,
nodur acis,
pagriežas
un tālāk iet.
####
Es ticu tev
Es ticu sapņiem
Es ticu visam ko man stāsta
Ja mani kādreiz nenoglāsta
Tad neticu es vairs nekam
