«Esmu nelabojams optimists. Gandrīz vienmēr visā atrodu pozitīvo,» smej Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību prorektora vietnieks, docents un teātramīlis Vilnis Tomsons.
“Esmu nelabojams optimists. Gandrīz vienmēr visā atrodu pozitīvo,” smej Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību prorektora vietnieks, docents un teātramīlis Vilnis Tomsons.
Viņš nāk no Ainažu puses, taču kopš studiju gadiem piebiedrojies jelgavnieku pulkam. Pēc tehnikuma beigšanas Rīgā nolēmis studijas turpināt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, un tur arī sācis strādāt.
Straujš lēciens pa karjeras kāpnēm
Par savu darbu Vilnis Tomsons teic tikai to labāko. “Man tas patīk, katru dienu notiek kaut kas jauns. Bērnībā sapņoju kļūt par skolotāju, un tas arī esmu – no inženiera par skolotāju. Auto lietām pievērsos tādēļ, ka mans tētis bija šoferis, un es aizgāju uz tehnikumu, tur mācījos par tehniķi mehāniķi. Tā kā šī lieta bija iesākta, to turpināju un pabeidzu augstskolā. 1988. gadā sāku strādāt Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē par asistentu. Gadus četrus vēlāk ieguvu maģistra grādu pedagoģijā. Patlaban darbojos arī pieaugušo tālākizglītībā, pārsvarā tās ir nodarbības saskarsmes psiholoģijā.
Radikāls pavērsiens mācībspēka karjerā bijis 1996. gadā, kad sācis pildīt mācību prorektora vietnieka pienākumus. “Toreizējais prorektors Pēteris Bušmanis man piedāvāja šo vietu. Sākums bija diezgan grūts, jo visā tajā “virtuvē” ieiet nav viegli. 1. maijā apritēs astoņi gadi, kopš daru šo darbu. Nu jau suns ar visu asti ir pārkāpts, tādēļ strādāt ir viegli. Taču sākums bija diezgan pagrūts, laikam tādēļ, ka lēciens iznāca augsts – no lektora par prorektora vietnieku. P.Bušmanis jau bija tāds, kas meklēja jaunus cilvēkus sev apkārt.
Labāk visu izdaru pats
Vilnis Tomsons sevi raksturo kā precīzu un atbildīgu cilvēku, kas esot diezgan spītīgs un arī principiāls. “Mani kaitina gaidīšana. Tā liekas šausmīga laika izšķiešana! Tādos gadījumos cenšos darīt ko lietderīgu. Gaidīšana, rindā stāvēšana, papīru kārtošana – šīs lietas agrāk man bija nepārvarams šķērslis. Nu jau rutīna un pieredze paveikusi savu – tas tiek darīts un izdarīts. Taču agrāk man tā bija “nāves smaka”.
“Zināmā mērā esmu darbaholiķis. Ja kaut kas jāizdara, tad es to arī izdarīšu. Vienīgais, man patīk pašam plānot savu laiku un izpildīt darbu tad, kad to vēlos, protams, apzinoties termiņu. Lai strādātu, man nepieciešams miers un koncentrēšanās. Savus pienākumus vienmēr cenšos izpildīt pēc iespējas labāk, tādēļ visu daru pats. Pieredze rāda, ka otrs to paveiks ar daudz mazāku atdevi – neiedziļinoties. Tas arī ir iemesls, kādēļ praktiski visu daru pats. Protams, tas prasa daudz laika, un brīžiem sīkumi un tehniskais darbs aizņem vairāk nekā pārējais, taču es labāk visu paveicu pats, nekā man pēc tam viss jāpārtaisa,” stāsta Vilnis Tomsons.
Visvairāk tīk dziedošās lomas
Studiju gados viņš sācis spēlēt Jelgavas Studentu teātrī, ko turpinājis darīt ilgi pēc studijām. Uz skatuves nodzīvots 12 gadu. “Man patīk, ka varu iejusties cita ādā, patīk būt uz skatuves un dziedāt. Tādēļ man īpaši paveicās, jo daudz spēlēju dziedošas lomas – F.Molnāra “Liliomā” biju reģistrators debesīs, Šekspīra “Divpadsmitajā naktī” – hercogs Orsino u.c. Arī pats esmu iestudējis nelielu izrādi. Agrāk akadēmijā bija Sabiedrisko profesiju fakultāte. Tiem, kas darbojās teātrī, bija iespēja izstrādāt diplomdarbu režijā. Par to es ieguvu savu otro diplomu – drāmas kolektīva vadītāja apliecību.”
Pamazām saradies aizvien vairāk darbu, un skatuves gaitām laika kļuvis mazāk un mazāk. No Studentu teātra Vilnis Tomsons aizgāja 1996. gadā, kad sāka strādāt par mācību prorektora vietnieku. Slodze bijusi pārāk liela. Uz jautājumu, kuras lomas tās mīļākās, viņš teic, ka visas esot mīļas. Tomēr visvairāk sirdī iespiedusies hercoga Orsino loma no Šekspīra “Divpadsmitās nakts” ar īpašo gatavošanos izrādēm – masku taisīšanu, mēģinājumiem, dziedāšanu. Hercogam Orsino bijusi brieža maska ar lieliem ragiem. “Trakākais, ka katrā izrādē tie ragi nolūza! Dabūju līmēt turpat uz vietas klāt,” atceras hercoga lomas atveidotājs.
Mani studenti – vislabākie
Savus studentus pasniedzējs raksturo nedomājot: “Mani studenti ir vislabākie! Vadu nodarbības “vetiem” un “mājturībniekiem”. Jaunieši ir spēcīgi un labi strādā.” Ar ko studenti šodien atšķiras no viņa laika jauniešiem? “Vienīgi… (iezvanās telefons) biežāk zvana mobilie,” smej pasniedzējs.
“Uzskatu, ka studentu attieksme lielā mērā atkarīga no mācībspēka. Ja izdodas atrast kontaktu, un, šķiet, man izdodas, tad to pašu saņem arī pretī. Man ir sava sistēma, pēc kuras strādāju. Prasības ir visiem vienādas. Papukst, papukst, bet nekas cits neatliek, kā izpildīt.
Studentam tiek dota izvēle – var uzrakstīt iesniegumu un vienoties ar mani par individuālu studiju plānu. Esmu demokrātisks, taču “lažu laist” nevar.
Es neesmu naivs un nedomāju, ka pie manis nevar nošpikot, taču, ja pieķeru, jāiet ārā. Pats savā laikā arī esmu špikojis, turklāt veiksmīgi. Taču tas bija kādas divas trīs reizes piecu gadu laikā pilnīgā bezizejas situācijā. Špikerus izmantoju, lai “uzķertu” sākumu, piemēram, formulas izvedumam.
Vilnis Tomsons sevi piedēvē apzinīgo skolēnu un studentu pulkam. Uz jautājumu, kāpēc, viņš teic, ka parasti, ja mēģinājis “gāzt podus”, tad arī uzreiz noķerts. “Nav vērts mēģināt,” viņš smej.
“Necīnīsimies ar stresu un uztraukumu!”
Atceroties eksāmenu laiku, Vilnis Tomsons teic, ka drudzis pirms pārbaudījuma esot neiztrūkstoša tā daļa. Tieši uztraukums palīdz vispār kaut ko izdarīt. “Lietišķajā psiholoģijā es stāstu: “Nav jēgas cīnīties ar uztraukumu, izmantojiet to savā labā, tas ir jūsu palīgs. Stresa mehānisms palīdz cilvēkam mobilizēties un piegādā smadzenēm skābekli. Tas palīdz kaut ko paveikt, īpaši, ja tas ir kas sarežģītāks par vidēju ikdienas darbu. Tāpēc ar stresu nevajag cīnīties, kā to daudzi dara. Jācīnās, lai tas nav dienu no dienas 24 stundas septiņas dienas nedēļā un 30 dienu mēnesī. Ja būs pārtraukumi, tad viss ir kārtībā. Kaut gan par mācībspēku strādāju jau ilgi, vēl joprojām, pirmo reizi ejot pie jaunas grupas, “sirsniņa trīc”.
Izglītībā esam tālu
Par to, kādas izmaiņas gaidāmas pēc iestāšanās ES, prorektora vietnieks smej un teic, ka nekas kardināli nemainīšoties. 1. maijā saulīte spīdēs tieši tāpat kā iepriekš! “Patlaban notiekošais, kaut vai tas pats sāls bums, ir tirgotāju ažiotāža. Nu nepazudīs taču pirmā pieprasījuma preces! Ja būs pieprasījums pēc konservēšanas, tad būs arī parastā rupjā sāls. Eiropā vienkārši neviens nekonservē, tādēļ arī šis produkts nav vajadzīgs.
Nedomāju, ka pēc iestājas ES sāksies problēmas izglītības sistēmā. Šajā ziņā Latvija ir tālu tikusi. Vecajām Eiropas valstīm tagad ir jālauž sava sistēma, jo mēs jau esam tālu reformās – mums ir bakalaurs, maģistrs, ir grādu struktūra. Vienīgais, jātiek vaļā no dalījuma – profesionālais un akadēmiskais. Principā augstākajā izglītībā nav ko dalīt. Patlaban pastāv diezgan liels juceklis – profesionālās augstākās izglītības bakalaurs, akadēmiskās izglītības bakalaurs, profesionālās augstākās izglītības maģistrs un akadēmiskās izglītības maģistrs. Cerams, tas drīz mainīsies!
