Ir noticis neaptveramais. Kaut kas tāds, kas katru dienu mazpilsētā negadās.
Ir noticis neaptveramais. Kaut kas tāds, kas katru dienu mazpilsētā negadās. Nedaudzās pagalmā sastapušās kaimiņienes cita caur citu klusināti šausminās: «Nesaprotu, kā tā var! Savu māti! Dzīvību viņam deva… Kas tik nenotiek pasaulē…»
Esmu atbraukusi uz šejieni vasarā. Kādreiz pirms daudziem gadiem te dzīvoju. Kaut kā nespēju pievienoties vaimanām. Ko mēs zinām par traģēdijas cēloņiem, par tajā iesaistītajiem cilvēkiem? Joprojām ticu, ka cilvēki ļauni nepiedzimst. Viņi tādi kļūst.
Šos cilvēkus es pazinu. Tagad vietējā avīzē nodrukātas pāris rindiņas starp citiem notikumiem arī par to, ka dēls nogalinājis savu māti. Vitis – tā viņu visi sauca. Varbūt viņš ir Vitālijs vai Vitolds, vai vēl kā citādi, nemaz nezinu.
Viņi dzīvoja blakus kāpņu telpā. Vitim tēva nebija. Māte bija nodevusies dzeršanai. Daudzreiz brīnījos, kā viņai nav atņemtas mātes tiesības. Puisēns pa dienu dzīvoja bērnudārzā. Atceros, vienreiz tur tika rīkota pēcpusdiena māmiņām. Bērni nedēļām ilgi bija posuši grupiņu, gatavojuši dāvaniņas, katrs un visi kopā kaut ko samācījušies. Arī Vitis laikus bija aicinājis mammu šo dienu izbrīvēt. Viņa māte todien piedzērās. Un Vitim līdzi neaizgāja. Viņš aizgāja viens pats.
…Nāku no darba. Mans ceļš ved garām šņabja veikalam. Redzu, kaimiņiene ir paņēmusi dēlu no bērnudārza, bet tik vienkārši šai vietai garām paiet nav varējusi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur sastapusi draudzenes. Tā nu viņas tur stāv starp attiecīga kontingenta vīriešiem – trīs sievas, un pudele ceļo apkārt. Aplī ir arī Vitis. Lai viņš «nečinkstētu», viņam ir nopirkta limonāde. Visi dzer «no kakliņa».
…Ziemas vakars. Vēlu nāku no darba. Deg spuldzes. Mūsu mājas pagalmā uz soliņa guļ mazs augumiņš. Plāns mētelītis, gumijas zābaciņi, cimdu nav. Viņš, protams, nav aizmidzis. Mammas neesot mājās, un viņam nav atslēgas. Aicinu pie sevis, saku, uzvārīšu tēju. Vitis atbild, ka mamma dusmošoties, ja viņš iešot pie svešiem. Es zinu, ka viņa dusmojas. Kad kāds no kaimiņiem paaicinājis zēnu siltumā, tad otrā rītā ir bijis spiests klausīties šīs sievietes lamas, ka neesot ko jaukties citu dzīvē, bērnu viņai sagribējuši atvilināt… Un tomēr gandrīz ar varu noceļu puiku no aukstajiem dēļiem. Tēju dzerot, ievēroju, kādas viņam nopietnas acis.
…Esam uz slidkalniņa. Mazie tuntuļi kūleņo un klaigā. Gaiss skan no skaļajām balsīm. Skatos, Vitis palīdz mazajiem tikt augšā kalniņā. Viņam pašam nav ragaviņu. Bet viņš arī nemaz tās nekāro un nevienam neprasa. Viņš velk augšā mazos. Viņš ir sasarcis, viņam ir silti un labi. Atceros, tas bija viņš, kas parasti sacīja: «Mazos nevajag aiztikt», «Neaiztiec, viņš ir mazs». Un tamlīdzīgi.
Atceros, viņš kaunējās savas mātes. Parasti viņš bija piekļāvīgs puisēns, pieaugušos kārtīgi sveicināja. Vienreiz viņš spēlējās smilšu kastē ar bērniem un viņa mamma nāca zvārodamās pāri pagalmam, skaļi viņu saukdama. Viņš nervozi pielēca kājās un stāvēja, galvu noliecis un nosarcis.
Mēs no turienes aizbraucām. Kāds viņš bija pusaudzis, kā pieauga, nezinu. Atceros šīs dažas ainiņas, bet katram skaidrs, ka ne tikvien ir bijis puisēnam jāpieredz. Un tagad – šī ziņa. Man nelokās mēle šausmināties.
