Cilvēki ik uz soļa aizbildinās ar mūžīgo laika trūkumu un aizņemtību, kas tiem it kā liedzot kopā ar tuviniekiem vai draugiem apmeklēt kādu kultūras sarīkojumu.
Cilvēki ik uz soļa aizbildinās ar mūžīgo laika trūkumu un aizņemtību, kas tiem it kā liedzot kopā ar tuviniekiem vai draugiem apmeklēt kādu kultūras sarīkojumu vai, gluži vienkārši, kaut īsu brīdi pastaigāties parkā un mierīgā atmosfērā pārrunāt ikdienā pārdzīvoto. Rietumeiropas valstīs ģimene satiekas pie kopīga brokastu vai vakariņu galda, bet daudzās mūsu ģimenēs nav pat šīs elementārās saiknes. Mēs paši apzināti vai neapzināti esam izveidojuši situāciju, kad katrs no mums dzīvo kā uz vientuļas salas, kuru no visām pusēm apņem dziļi ūdeņi. Savas salas dzīves veidošanā esam ierakušies tiktāl, ka pat nevēlamies domāt par kādu citu un nemākam savā starpā sarunāties, jo tas liekas muļķīgi un nevajadzīgi. Pat ja nav neviena cilvēka blakus, var sarunāties caur grāmatām. Vācu filozofa Georga Zimmela darbs «Cilvēks nav vientuļa sala» var palīdzēt daudziem.
Situācijā, kad vajadzīgs drauga plecs, mēs bieži neprotam to palūgt, turklāt vienmēr līdzās ir apziņa, ka arī šis cerētais izpalīdzīgais plecs var nesaprast, nonievāt, izsmiet.
Lai izvairītos no šādas situācijas, kas apgrūtina normālu dzīvošanu, derētu iegaumēt pavisam vienkāršu patiesību – tu neesi vienīgais uz planētas un tev nav vienam pašam jātiek galā ar visām dzīves grūtībām. Līdzās atrodas cilvēki, kam, tāpat kā tev, nepieciešams atbalsts un palīdzība, un kādam vari palīdzēt tikai tu.
