Šoruden 11. novembrī Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris svin 50 gadu jubileju, un ne jau vienā dienā top tik ievērojamas jubilejas mērogam atbilstīgi iestudējumi, tāpēc par pusgadsimta atzīmēšanai cienīgu repertuāru tiek domāts jau laikus. Janvāra un februāra mijā teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova skatītāju vērtējumam sniedza Marka Tvena «Princi un ubaga zēnu» – jelgavnieku interpretāciju par savulaik Latvijā ļoti iecienītu, pat leģendāru Imanta un Viktora Kalniņu muzikālu izrādi, kuras darbība norisinās 16. gadsimta Anglijā.Teātra direktors Arvīds Matisons savam šāgada režijas uznācienam izvēlējies Deja Vasermana lugu «Cilvēks no Lamanšas», kuras pirmizrādes Jelgavas kultūras namā var skatīt šīs nedēļas nogalē – ceturtdienas un piektdienas vakarā.Pirmizrādē valdošā gaišā un humānu ideju pilnā noskaņa vēstīja, ka skatītāji nebija vīlušies, taču, kā liecina pasaules pieredze, vēl nekas nav nokavēts – bieži vien visvairāk izdodas tieši otrās izrādes…Lai trupai kur izvērsties…Gan «Princis un ubaga zēns», gan «Cilvēks no Lamanšas» uzskatāmi par lieldarbiem, tāpēc ar savu vērienu īsti atbilst gaidāmās jubilejas noskaņai, jo iespējams iesaistīt plašu personu loku, kurš arī nav nekāds mazais – A.Matisons min vismaz 40 pastāvīgus Ā.Alunāna teātra dalībniekus, kurus jebkurā brīdī gatavs papildināt kāds no diviem desmitiem studistu.Velkamas arī citas paralēles – cilvēks «no Lamanšas», gluži tāpat kā Velsas princis un vēlākais Anglijas karalis Eduards, dzīvojuši 16. gadsimtā. Tiesa, cēlais bruņinieks Dons Kihots darbojies kontinentālajā Eiropā un diez vai uzskatāms par reālu vēsturisku personu (tiesa, nav apstiprinājies arī «Princī…» apspēlētais fakts par Anglijas karaliskā zīmoga izmantošanu riekstu skaldīšanai…).Gluži tāpat kā «Princī…», uz skatuves redzams arī pats nemirstīgā darba sarakstītājs. (Dona Kihota autors Migels de Servantess uz skatuves atrodas gan pēc lugas «Cilvēks no Lamanšas» autora D.Vasermana gribas, nevis ir jelgavnieku režijas iecere kā M.Tvens «Prinča…» gadījumā.)Izrāde ar katarsi…Kā «Ziņas» jau informēja, D.Vasermana lugu latviskojuši izrādes veidotāji – režisors A.Matisons un viņa asistents Andris Bolmanis. A.Matisons atzinās, ka luga viņam palikusi atmiņā jau no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad viesizrādēs Rīgā ar to uzstājies Maskavas V.Majakovska teātris. Vēlāk to Rīgas Krievu drāmas teātrī iestudējis režisors Arkādijs Kacs, bet «gandarījuma katarsi» A.Matisons saņēmis tieši no Tatjanas Doroņinas tēlojuma V.Majakovska teātra izrādē.Atmiņas izrādījušās tik spilgtas, ka 2008. gada vasarā A.Matisons atvaļinājuma laikā Anglijā ķēries pie D.Vasermana lugas tulkošanas.
