Cilvēka ķermenis kustībā – tēma, kas saista jauno mākslinieci Sandu Skujiņu.
Tuvo pavasara nojausmu laikā nu jau par ikgadēju tradīciju kļuvušajā erotiskās mākslas izstādē «PUPart III» līdzās citu vairāk vai mazāk pieredzējušu autoru darinājumiem galerijā «Suņa taka» uzmanību piesaista divi Sandas Skujiņas lielformāta darbi. 24 gadus vecā Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrante, pēc galeristu Ilonas un Ilmāra Drīliņu aplēsēm, varētu būt jaunākā dalībniece Jelgavas «PUPart» vēsturē. Tas gan nenozīmē, ka erotika būtu kāda S.Skujiņas mākslā īpaši iecienīta tēma. Cita lieta – cilvēka ķermenis, kas kļuvis par iecienītu gleznotājas daiļrades objektu.Ne jau Sanda šoreiz izvēlējusies izstādīšanās vietu – galerijas «Suņa taka» saimnieku uzmanību jaunā māksliniece un viņas darbi piesaistīja studentu labdarības gadatirgus izstādē «Jarmarka» Mākslas akadēmijas aulā. Tālākās attiecības jau veicinātas ar sociālo tīklu, konkrēti «Facebook», starpniecību, reizē vērojot arī Sandas darbus izstādēs – gadskārtējā izstādē «Rudens 2010» vai personālizstādē Rīgas galerijā «Slazds».Vērojot S.Skujiņas darbus, acīmredzama ir autores aizraušanās ar baleta pasauli, pirms gada galerijā «Slazds» skatāmajai personālizstādei pat bija dots nosaukums «Corps de ballet», kas tulkojumā no franču valodas nozīmē «baleta ķermenis». Baleta atribūtika ir neiztrūkstoša arī vienā no centrālajiem Jelgavas «PUPart» izstādes darbiem, ko gleznojusi Sanda. «Bijušas arī citas tēmas, bet pēdējos divus gadus gleznoju tikai baletu. Tā kā par savējo uzskatu tieši figurālo glezniecību, jāteic, ka balets šim žanram izrādījies ļoti piemērots. Nu jau gan esmu nolēmusi pievērsties kam citam,» attiecībā uz nākotnes plāniem Sanda, kā jau daudzi mākslinieki, ir visai noslēpumaina.– Kāpēc tieši balets?Balets ir daļa manas pasaules. Jau bērnībā, kad vēl dzīvoju Salacgrīvā, sāku apmeklēt Zitas Ersas baleta studiju Rīgā. – Nav nācies nožēlot savu izvēli, dodot priekšroku vizuālajai mākslai, nevis baletam?Nav gan. Jau mācoties trešajā klasē, zināju, ka būšu māksliniece. Iespējams, tas bija vecākās māsas iespaidā, un sekoju viņas gaitām, kas tradicionālas daudziem latviešu māksliniekiem – Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskola, tad Mākslas akadēmija.Bet par profesionālu balerīnu tā īsti laikam neesmu gribējusi kļūt nekad. Varbūt jau sākumā sapratu, ka 12 – 13 gadu ir par daudz, lai lolotu nākotnes ilūzijas par Nacionālās operas skatuvi. Bet balets jau no manas dzīves nekur nav pazudis – Z.Ersas studijā dejoju joprojām.– Kā top gleznas par baletu? Dejo, dejo, pēkšņi sagribas gleznot, un nodarbību nākas pārtraukt?Nodarbība, protams, turpinās. Esmu mēģinājusi skicēt studijā, speciāli tādēļ gājusi arī uz operu. Pārliecinājos, ka mirkļa fiksēšanai labāk izmantot fotogrāfiju. Galvenokārt tomēr paļaujos uz atmiņu un izjūtām, jo visas kustības jau kaut kur tāpat «sēž manī». Doma, ka šo kustību varētu izmantot, galvā paliek.– Ja tava bērnība aizritējusi Salacgrīvā, tad loģiska būtu izvēle gleznot jūras ainavas.Nav bijis vilinājuma gleznot ūdeni. Protams, esmu mēģinājusi, tomēr vairāk interesē cilvēks. Arī, mācoties Rozentāla skolā, kad vajadzēja veikt vasaras darbus, man parasti bija uzgleznota portretu sērija. Draugi, ģimene – cilvēki, kas apkārt.Arī tagad faktiski gleznoju cilvēkus, kas apkārt, kaut vai balerīnas – tās taču ir tās pašas mūsu studijas meitenes.– Lai attēlotu cilvēkus, jābūt labai skolai.«Rozīšos» mani mācīja Ilgnese Avotiņa, kas ielika ļoti spēcīgus zīmēšanas pamatus. Var jau vēlāk pievērsties abstrakcijai, bet klasiskā zīmēšana jāpārzina. Mākslas akadēmijā – Valdis Krēsliņš, kurš pieiet katram individuāli, neveidojot visus pēc «sava ģīmja un līdzības». Kas attiecas uz glezniecību, tad daudz guvu no profesora Kristapa Zariņa. Viņš lieliski prot iedrošināt. Piemēram, pagājušajā gadā viņa iespaidā izveidoju figūru pa visu sienu.Labi jāpārzina arī anatomija, tās zināšanas dod lielāku brīvību.– Vai nemulsina izstādes «PUPart» erotiskais piesitiens?Manos darbos erotiku šoreiz sameklēja izstādes organizatori, nevis es pati. Mūsdienās jau tabu tēmu nav. Vienīgi – mākslā jābūt robežai starp erotiku un pornogrāfiju. Un pārpratējs bieži vien ir pats skatītājs, bet tas jau ir gaumes un audzināšanas jautājums. Gadās arī izstādes, kur šī robeža tiešām tiek pārkāpta un, maskējoties zem vārda «erotika», esam pazaudējuši pašu mākslu.– Esi dzimusi Limbažos, nu uzzināju par turpmākajiem gadiem Salacgrīvā un Rīgā, bet dzirdēts arī par tavu saistību ar Jelgavu.Arī šodien apciemošu vecvecākus, kas dzīvo šajā pilsētā. Vasaras bieži esmu pavadījusi dārzu rajonā Jelgavas pievārtē, bet savulaik kādu gadu esmu te dzīvojusi – no šejienes braukt līdz Rozentāla skolai bija tuvāk nekā no Salacgrīvas.– Esi gleznojusi arī Itālijā?Tur biju «Erasmus» studentu apmaiņas programmā. Visinteresantākais, ka tur maniem darbiem bija pavisam citas, daudz spilgtākas krāsas. Šeit gleznas sanāk tajās «delikātākas», dominē pelēkais. Bet nedomāju, ka tas ir mīnuss, te ir vairāk nianšu.
