Daudzi topošie vecāki savus bērnus gaida ar lielu prieku un sajūsmu, bet bieži gadās tā, ka šis gaidītais bērns kļūst par apgrūtinājumu un nastu.
Daudzi topošie vecāki savus bērnus gaida ar lielu prieku un sajūsmu, bet bieži gadās tā, ka šis gaidītais bērns kļūst par apgrūtinājumu un nastu. Tādi bērni ir atrodami gan Elejas bērnu namā, gan arī tepat ,Jelgavas bērnu namā – patversmē.
Šobrīd Elejas bērnu namā sev mājvietu ir atraduši 58 bērni. Pārsvarā tie nāk no «sevišķi smagām» ģimenēm, kur vecākiem ir atņemtas viņu tiesības. Ļoti maz ir tādu, kuriem abi vecāki ir miruši. Pašam mazākajam bērniņam ir gads un divi mēneši, bet vecākā ir 17 gadus veca meitene.
«Citu cilvēku attieksme pret mūsu bērniem ir ļoti nepareiza,» saka bērnu nama direktore Gaļina Galviņa. «Viņi domā tā: ja jau bērns no bērnu nama, tad viņš ir nelaimīgs un vienmēr tāds būs. Bet tas tā nav. Mūsu bērni ir tādi paši kā visi pārējie, daudzi no viņiem šeit pat jūtas labāk nekā mājās. Mēs dodam bērniem visu to, kas vien ir mūsu spēkos, bet visvairāk jau mīlestību.»
Vislielākā problēma ir finanses. Ja nebūtu sponsoru, tad nav zināms, kā bērnu nams izdzīvotu. Sponsori ir gan atsevišķi cilvēki, gan arī organizācijas, arī cilvēki no ārzemēm. Sadarbība ir izveidojusies ar Jelgavas baptistu draudzi, kā arī ar draudzi «Atmoda» no Rīgas. Šī organizācija jau trīs gadus organizē bērniem nometni Jaunķemeros, strādājot pēc amerikāņu metodes, t.i., neuzspiežot ticību, bet mācot dzīvot, cienot un mīlot vienam otru.
43 no visiem bērniem apmeklē skolu Elejā, laba sadarbība ir izveidojusies ar sākumskolu klašu skolotājiem. Vasarā bērni dodas strādāt pie jaunsaimniekiem. Sestdienās, svētdienās tiek dota kāda naudas summa, lai bērni varētu iepirkties. Daudz darba tiek veltīts arī paša bērnu nama sakopšanai – bērni strādā ārā, kā arī rotā telpas ar pašu darinātiem nieciņiem.
«Ir bijuši tādi gadījumi, kad bērns atgriežas mājās un pēc laika ir pie mums atpakaļ ar vēl lielākām psiholoģiskām problēmām,» tā Gaļina Galviņa. «Tie, kuriem ir atņemtas vecāku tiesības, reti kad labosies. Ir arī tā, ka mamma aicina paciemoties mājās, bet bērns vairs neiet. No visām šīm ģimenes nebūšanām visvairāk jau cietis ir tieši viņš.»
Tā dzīvo mazie cilvēciņi Elejas bērnu namā. Daži no viņiem tiek adoptēti, bet daudzi savu bērnību aizvada esot kopā – vienā lielā ģimenē. Taču visgrūtāk ir vakaros, kad, ieskatoties bērnu acīs, var redzēt sāpes. Ikvienam ir nepieciešams noglāstīt galvu un samīlēt, jo bērns jau ne pie kā nav vainīgs.
Ne tikai Elejā, bet arī Jelgavā ir bērnu nams – patversme. Tajā pašlaik dzīvo 110 bērni vecumā no 3 līdz 19 gadiem. No šiem bērniem tikai četri ir bāreņi. Daudzi ir tādi, kuru vecākiem tiesības ir atņemtas tikai uz laiku – sešiem mēnešiem.
«Pie mums pārsvarā nāk vairāki bērni no vienas ģimenes,» stāsta bērnu nama – patversmes direktore Maija Neilande. «Līdz ar to problēmas rodas ar adoptāciju, jo bērnus no vienas ģimenes negribas šķirt.»
Šovasar bērniem bija iespēja atpūsties nometnēs gan Garozā, gan Apšuciemā. Tika arī rīkotas ekskursijas uz Jūrmalu. Tur pirmo reizi brauca arī mazie bērni. Šeit ir jāpasaka paldies Vasarssvētku draudzei, kas sagādāja autobusu.Daudzi bērni šovasar devās uz Dāniju, kur no «Lauvas kluba», kas sūta patversmei humāno palīdzību, ir bērniem krustmātes un krusttēvi.
Vasarā problēmas ir ar darbu, jo Jelgavā nav kur strādāt. Kāds no bērniem aizvieto auklīti bērnu namā, kāds sētnieku, bet citi brauc uz Līvbērzi palīdzēt dārza darbos. Rudenī daudzi dodas uz pilsētas skolām. Šogad būs jau 76 skolēni.
«Problēmas mums rodas ar to, ka daudziem no bērniem ir patērētāja attieksme,» tā bērnu nama – patversmes direktora vietniece Ina Ivanova. «Viņi vēlas, lai tikai tiktu dots un dots. Ilgi neredzot mājas, notiek idealizēšana. Aizmirstas viss sliktais, beigās vēl tie vainīgie izrādāmies mēs.»
Daudzi bērni paši rīko dažādus svētkus: teātra dienas, diskotēkas, dzimšanas dienas, kā arī tiek svinēti visi tautas svētki. Mēnesī skolniekiem tiek izmaksāta kabatas nauda – divi lati. Humānā palīdzība tiek sūtīta arī no Vajles – pilsētas Dānijā.
«Mēs cenšamies bērniem dot visu, ko vien varam,» saka Maija Neilande. «Piemēram, pilngadīgajiem mēs iekārtojam dzīvokli, dome tam mums piešķir 300 latus. Līdz ar to jauniešiem rodas kaut kāds pamats zem kājām.»
Tā par savu izdzīvošanu cīnās mūsu nākamā paaudze.
