Pēc Otrā pasaules kara tika nodibinātas profesionālās ugunsdzēsēju komandas, kas arī laika gaitā ir ļoti mainījušās.
Pēc Otrā pasaules kara tika nodibinātas profesionālās ugunsdzēsēju komandas, kas arī laika gaitā ir ļoti mainījušās.
Valdis Karpusovičs, kas par ugunsdzēsēju nostrādāja gandrīz piecdesmit gadu, zina stāstīt, ka Jelgavā pirmais ugunsdzēsēju depo ierīkots tagadējā mašīnbūves rūpnīcā – vēl tagad ēkā ir redzams paaugstinājums, no kura pēckara gados glābēji novērojuši pilsētu.
Tajā laikā glābšanas dienests, tāpat kā valsts kopumā, bija ļoti trūcīgs, tādēļ, kaut kur pilsētā pamanot dūmus, ugunsdzēsēji ar visu savu aprīkojumu uz notikuma vietu skrēja kājām. Protams, šāds darbs nebija pārāk efektīvs, taču ar iedzīvotāju palīdzību daudzas ēkas no liesmām izdevās izglābt.
Pamazām ugunsdzēsēji savā dienestā sāka izmantot gan zirgus, gan arī automašīnas. Piecdesmito gadu sākumā glābējiem pilsētas padome nopirka tā laika modernāko ugunsdzēsības dienesta automašīnu ZIS-9, kas līdzšinējā viena kubikmetra ūdens vietā varēja pārvadāt 1680 litru un bija aprīkota arī ar putu veidotāju un speciālu spoli šļūtenēm. V.Karpusovičs atceras, ka šo automašīnu pat veda demonstrēt uz Rīgu, kur tāda tehnika vēl nebija iegādāta. Šajā laikā vēl bija ļoti aktīva profesionālo un brīvprātīgo ugunsdzēsēju sadarbība. Pateicoties par palīdzību iedzīvotājiem, profesionāļi bieži piedalījušies siena talkās.
Piecdesmitajos gados ugunsdzēsējiem tika uzbūvēts jauns depo, ko glābēji arī līdz šim izmanto.
V.Karpusovičs atceras daudzus savdabīgus atgadījumus no ugunsdzēsēju ikdienas. «Reiz glābējiem dzēst liesmas bija jādodas uz Jelgavas cietumu. Ieslodzītie bija izstrādājuši bēgšanas plānu, kurā nopietna loma bija arī ugunsdzēsējiem. Ieradušies cietumā, konstatējām, ka deg viena kamera. Kamēr bijām aizņemti ar tās dzēšanu, vairāki cietumnieki ielēca mūsu mašīnā un mēģināja aizbēgt. Apsardze, to redzēdama, sāka auto apšaudīt. Visas jezgas rezultāts bija vienkāršs – bēgšanas mēģinājums neizdevās, bet mūsu mašīna bija sacaurumota. Vēlāk visus ložu caurumus aizķepinājām ar plastilīnu, braucamo pārkrāsojām, un tas vēl labu laiku nokalpoja kā jauns,» stāsta bijušais ugunsdzēsējs.
Dienesta laikā glābējiem gadījies uzklausīt arī daudzus pārmetumus. Tā reiz Jaungada dienā ugunsgrēks izcēlies komunālā dienesta zirgu stallī. Ierodoties notikuma vietā, ugunsdzēsēji pirmām kārtām no degošās ēkas izveda ārā zirgus un tad ķērās pie dzēšanas. Pēkšņi ugunsdzēsējs, kas turējis ūdens šļūteni, sācis drebināties. Tas pats noticis ar vēl vienu glābēju, kas bija pieturējies pie mašīnas. Pēc ūdens padeves atslēgšanas abi glābēji nokrituši uz zemes. Pirmais, ko iebļāvušies notiekošā vērotāji,
bijis – ugunsdzēsēji piedzērušies! Taču patiesībā ūdens bija trāpījis uz elektrības vadiem un glābēji saņēmuši krietnu strāvas devu.
Visos laikos vīri bijuši ļoti drošsirdīgi un pašaizliedzīgi. «1965. gadā Satiksmes ielā aizdegās tikko uzcelta māja. Tā gada ziemā sals bija zvērīgs. Atceros, kā ugunsdzēsēji no ūdens šļakatām pārklājušies ar ledus kārtiņu. Pilnībā sasalis bija arī tērps, tādēļ pēc nelaimes likvidēšanas glābēji tika aiznesti uz mašīnu un guļus nolikti viens otram blakus. Tādus sasalušus viņus arī ienesa dušā, kur karstā ūdens strūklā tērpi beidzot tika atkausēti un glābēji beidzot varēja pakustēties,» atceras V.Karpusovičs.
Izmantoti materiāli no Aleksandara Strekāvina piezīmēm par BUB vēsturi.
