Ir «bārdaina» anekdote par to, kā likt iemirdzēties blondīnes acīm: ausī jāiespīdina lukturītis. Šo joku atceros ikreiz, kad TV ekrānā, kādā avīzē vai plakātā redzu jaukas acis, kas raugās tieši un vienīgi manī.
Ir «bārdaina» anekdote par to, kā likt iemirdzēties blondīnes acīm: ausī jāiespīdina lukturītis. Šo joku atceros ikreiz, kad TV ekrānā, kādā avīzē vai plakātā redzu jaukas acis, kas raugās tieši un vienīgi manī. Zinu, tas nav šīs blondīnes, bet gan kāda politiskā spēka nopelns, ka viņas skatiens pastarpināti raida to prožektoru gaismu, kurā kļūst samanāmi, sataustāmi un saožami tie pārdarījumi, ko Latvijas tauta cietusi no visiem pārējiem politiskajiem spēkiem. Toties attiecībā uz sevi šī gaismas nesēja partija ir ļoti ambicioza, tā nepagurst celt debesīs savu asti, tas ir, reitingu diagrammas, kas it kā objektīvi liecinot tieši par tās popularitātes augsto lidojumu, tālu aiz sevis atstājot itin visas pārējās partijas.
Tikai tad, ja cilvēks pietiekamā mērā mīlot pats sevi, viņš spējot mīlēt arī pārējos. Kaut nu tā būtu, jo citādi šī partija šķiet sevi mīlam pat pārāk par Dorianu Greju. Visos spoguļos redz tikai sevi. Uz sevi attiecina gan statistiku, gan mistiku. Pat Eižens Finks savulaik likteņzīmēs redzējis tieši šos politiķus stājamies tautas vadībā…
Citas partijas rīkojas uz mata līdzīgi. Stafetes aumaļu skrējienā uz kādu no 100 vietām Saeimā katrs piesauc sev talkā, ko nu kurš var. Izrādās, arī Akvīnas Toms nepārprotami domājis par šā rudens parlamenta vēlēšanām Latvijā, pirms daudziem gadsimtiem rakstīdams: «Pacietīgi panest ļaunumu, kas piemeklējis pašu, liecina par pilnību. Bet iecietība pret ļaunumu, kas tiek nodarīts citiem, ir nepilnības pazīme, tā ir grēks.» Viedi vārdi, un partija, kas tos ņēmusi par savu moto, arī ir vieda, kā gan citādi. Tad nu balsosim par to!
…ak, tomēr nesteigsimies. Jo izvēle ir daudz plašāka: politiskos eņģeļus cilvēku veidolā piedāvā veselas divdesmit listes. Vai nav jauka, piemēram, tā partija, kas savā avīzē jau publicējusi iespējamo ministru kabinetu, kur, protams, vietas ierādītas tieši un tikai šīs partijas stutēm? Vai nav apbrīnas vērts, ka viņiem ir kandidāti uz ministru krēsliem pat tādās nozarēs, kas līdz šim nevis attīstījušās, bet, gluži otrādi, degradējušās tieši šīs partijas (ne)aktivitāšu dēļ! Apskaužams ir politiskais entuziasms, gatavība savus kritušos eņģeļus aizvietot ar vēl cerību spārnu nestajiem.
Zaļās, oranžās, sarkanās, cerību zilās vai nolemtības melnās drānās tērptie partiju līderi šķiet sastājuši rampu gaismā, diedelēdami citkārt viņiem tik vienaldzīgās publikas labvēlību. Līdzīgi spēka mitriķiem cirkus būdā viņi tautai demonstrē savus neīstos muskuļus – plātās ar izdomātiem varoņdarbiem, alus vēderiem vai vismaz ar rugājiem apaugušiem vaigiem. Viņi labi iestudējuši savas lomas: skumji rezignēti konstatē, jūsmīgi sola un met krustus. Mēs, kam šis vērienīgais šovs paredzēts, esam noguruši, tomēr mūs arvien sameklē kristālskaidro acu skatiens, mums uzsmaida veselīgi zobi, mūs sīrupsaldi uzrunā tautā iemīļoti aktieri, mūziķi, dzejnieki, plastiskie ķirurgi un garīdznieki, bijušie premjeri un cietumnieki, kas sevī izsmēluši līdzšinējās aktivitātēs un tikai politikā redz savas labklājības nākotni.
Uz mums lūkojas, mums pauž pārliecību un nelokāmību tādi politiķi, kas pirms gadiem desmit bija nelokāmi centienos iznīcināt Latvijas tautsaimniecību. Pie mūsu saprāta un sirdsapziņas apelē tie, kas, par dažiem sudraba grašiem pārdevuši savējo, veiksmīgi šos grašus «likuši uz procentiem», ko nu, pareizinātus ar tautas lētticību, pārvērtuši par miljoniem savās kabatās.
Mums kirilicā skaidro, ka bites lido savā vaļā, lai gan katram redzams, ka strops atrodas Austrumos.
Viņu saradies tik daudz – aktīvo, izlēmīgo, taisnprātīgo, godīgo, gudro. Viņi sastopami ik uz soļa, viņi ienāk ik dzīvoklī un lauku sētā, ielien mūsu pastkastītēs, televizoros un radioaparātos. Tikai miegā vēl neprot mums uzmākties. Bet tehnoloģijas attīstās…
Viņi uzsmaida vēlētājiem un rāda zobus politiskajiem pretiniekiem, pa laikam sāpīgi viņiem iekožot. Taču kodieni nesāp, tie ir neīsti, vienkārši pieder pie lietas: tos paredz režija. Dubļu vannas, ko politiskie cīkstoņi gāž virsū cits citiem, nav nekas cits kā butaforiska substance. Pēc skaļajiem ķīviņiem cirka aplī viņi visi draudzīgi dodas uz kādu krodziņu, viens otram galanti notīra traipus no mantijām un uzsauc tostu, kas nav nekas cits kā vien Muļķības slavinājums. Mūsu muļķības, cienījamie lasītāji. Jo tikai mēs esam tik naivi, lai cerētu, ka visi politiskie dueļi un kumēdiņi, kompromatu kari un atmaskojumi spēj politiķus šķīstīt pirms izšķirošajām vēlēšanām. Šķīstīties spēj tikai tas, kurš pats to vēlas. Politiķi nav tie, kuriem tas būtu izdevīgi.
