Strādājot laikrakstā, cenšamies gādāt labas ziņas – par uzņēmumiem, kuri paplašina vai atklāj jaunu ražošanu un dod darba vietas, par zemniekiem, kurus šoruden ļoti apmierina labības cenas, par studentiem, kas, sekmīgi mācoties, spēj tikt pie Eiropas stipendijām, par dzejniekiem, māksliniekiem, kas liek sajust dzīves garšu. Taču bieži vien līdz grūtdieņiem, kam labās ziņas varbūt būtu visvairāk vajadzīgas, informācija neaiziet. Viņi neabonē un nelasa avīzes un, ieraujoties savā pieticībā, klusu cieš. Socioloģija atzīst, ka sabiedrisko domu veido ne gluži visu atsevišķo sabiedrības locekļu viedokļu summa. To rada neformālie līderi, kuru domās citi ieklausās. Parasti tie ir cilvēki ar attīstītākām analītiķa spējām, krāsaināku dzīves pieredzi, augstāku izglītību, pozitīvāku skatu uz dzīvi. Nemaz nebrīnītos, ja atklātos, ka tieši jūs, cienījamo lasītāj, esat viens no tiem informētākajiem, zinošākajiem un labvēlīgākajiem cilvēkiem savā daudzdzīvokļu mājā, darbavietā vai, piemēram, uz stundu kopā sanākušā vecāku bariņā, kas uzkavējas kāda kluba priekštelpā, kamēr viņu atvasītes dzied vai dejo. Gribētu likt pie sirds, ka jums vajadzētu apzināties savu nozīmību un ietekmi. Lūgt pastāstīt tālāk gan labās, gan arī sliktās, brīdinošās ziņas tiem, kas tās citādi nesaņemtu. Vakar man piezvanīja Boļeslava Paukšķis, viena no gados cienījamākajām «Zemgales Ziņu» lasītājām, gandrīz vai Latvijas valsts vienaudze, ko viņas dzīvesvietā – vecās Jelgavas divstāvu mājā – visi mīļi sauc par Oļiņu. Kaut ikdienas dzīves ritums mums abiem krietni atšķiras, abi nonācām pie skaistas atziņas, ka viens par otru šad un tad piedomājam. Un droši vien varam arī viens otram palīdzēt.
