24 gadus vecais Edijs Jurēvics, kurš dzimis un audzis Jelgavā, atklāti var teikt – ar darbiem pasaulē, bet ar sirdi savā dzimtajā pilsētā.
Jauniešiem Jelgavā pēc vidusskolas absolvēšanas ir iespēja palikt un studēt savā pilsētā vai doties uz kādu no citām Latvijas vai pasaules augstskolām, kur turpināt izglītoties. Jaunā mūziķa Edija Jurēvica izvēle pēc Jelgavas 4. vidusskolas un mūzikas skolas beigšanas bija doties uz Rīgu, kur viņš sāka studēt Rīgas Stradiņa universitātē komunikāciju zinātnes. Tomēr Edijs atzīst, ka viņa sirds pieder dzimtajai pusei – Jelgavai.
– Laikā, kad mācījies Jelgavas 4. vidusskolā un mūzikas skolā, tavas prioritātes droši vien bija mācīties ar labām sekmēm, bet… Kādas bija tavas nodarbes ārpus skolas?
Tā kā vidusskolas laikā es pilnveidojos klarnetes spēlē, daudz laika citām nodarbēm nepietika, jo mācības saistījās ar aktīvu koncertēšanu un gatavošanos, bet, protams, laiks atlika arī ģimenei, draugiem un arī sev pašam.
– Vai ir vēl kādi mūzikas instrumenti, ko māki spēlēt? Un kā tos esi apguvis – pašmācības ceļā vai arī mūzikas skolā?
No paša sākuma, jau mācoties pamatskolā, bija jāapgūst klavierspēle, kas bija obligātais priekšmets. Tas ir pašsaprotami, lai tālāk turpinātu izglītoties, jo klavieres ir universāls instruments, ko jāprot spēlēt ikkatram, kas vēlas nodarboties ar mūziku profesionālā līmenī. Mani jau bērnībā interesēja arī stīgu instrumenti, precīzāk, ģitāras – to īpašā skaņa un forma. Tā kā visu bērnību un pusaudža gadus spēlēju tikai klarneti, pirmo ģitāru es nopirku tikai, kad man palika 18 gadu. Viens no maniem labiem draugiem un tajā laikā arī Bērnu un jauniešu mūzikas kluba ģitāras skolotājs Mārtiņš Upenieks man parādīja pašus gammu pamatus, un tā tas aizgāja. Ģitāru es iemācījos spēlēt pašmācības ceļā, meklējot informāciju grāmatās, kā arī dažādos specializētajos žurnālos un internetā. Nedaudz arī protu bungas un dažus atsevišķus perkusiju instrumentus, kurus nācās apgūt tad, kad mācību laikā notika orķestru skaņdarbu aranžēšana un dažādu praktisko darbu rakstīšana.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 8. jūlija, «Zemgales Ziņās». Foto no Edija Jurēvica albuma
