Septiņus ar pusi gadsimtus skan jelgavnieku mīlestības apliecinājumi savai Jelgavai – pilsētai ar īpašu likteni un bagātībām, kas vērtīgākas par zeltu. Tie ir talantīgi un labsirdīgi cilvēki, kuri ar savu ticību un strādīgumu spējuši atjaunot savu Otrajā pasaules karā nopostīto dzimto pilsētu. Viens no šādiem jelgavniekiem dzejnieks Pjotrs Antropovs Sabiedrības integrācijas pārvaldē rīkoja dzejas vakaru, lai vēlreiz atzītos mīlestībā Jelgavai.
«Esmu dzimis Latgalē, kuras ainavas būtiski atšķiras no Jelgavas apkārtnes līdzenumiem. Rīgā es dzīvoju 30 gadu, bet «kaprīzo» galvaspilsētu tā arī neesmu spējis dvēseliski pieņemt. Tajā pašā laikā Jelgavu, kur esmu dzīvojis un strādājis 11 gadu, iemīlēju uz mūžu, kā saka – no pirmā acu skatiena,» dzejas vakara ievadā uzsvēra P.Atropovs.
Viņš pauda, ka šogad apaļa jubileja – 750 gadu – ir ne tikai Jelgavai, bet arī pašam – paliks 70. «Bet es nepārdzīvoju par šo lielo jubileju, jo man vēl ir tik daudz interesantu ieceru, kuras plānots realizēt. Es turpinu veidot jaunu dzejas krājumu, kurā būs iekļauti arī veltījumi Jelgavai. Turklāt daudzus manus dzejoļus – ap 40 – latviski pārtulkojusi Māra Celmiņa. Nav gan nozīmes daudzumam, turklāt, kā stāsta draugi un kolēģi – latviešu dzejas pazinēji –, mani dzejoļi latviešu valodā pat esot spēcīgāk izjūtami,» sarunā ar «Ziņām» pauda P.Antropovs.
Dzeja nerodas nejauši. Lai sadzirdētu dievišķo balsi un tad dzirdēto «uzliktu uz papīra», jāpiedzīvo patiesības mirklis. Par tādu P.Antropovam kļuva diena, kad viņam kā inženierim bija jāpieņem lēmums par sagrautās pareizticīgo Sv.Simenona un Annas baznīcas nojaukšanu.
Visu rakstu lasiet piektdienas, 5.jūnija, «Zemgales Ziņās». Foto: Roberts Ķesteris
