Mīlas fejas pārsteigums, Raibā mīlestības zupa, Mīlestības konfektes, Mīlestības ielā baudāms šampanietis, koks Jaunlaulāto alejā, pašu rokām veidots ģimenes Laimes pakavs – tā ir tikai neliela daļa no Latvijā vienīgā Kāzu muzeja vadītājas Vivitas Ķepses izlolotām un dzīvē īstenotām idejām.
Kāzu muzejs ir Vivitas sirdslieta. Ja viņas sirdī nemājotu liela mīlestība, iespējams, nebūtu arī šā muzeja, kas tika veidots un kādu laiku darbojās Gulbenes novada Lizuma pagasta Rubenēs, bet vēlāk mājvietu rada vienā no Vecgulbenes muižas kompleksa ēkām. Dzīves spēlē cilvēkam dažkārt tiek izmesta iepriekš neparedzēta kārts, kas zibenīgi izmaina virzienu par 180 grādiem. Vivitas dzimtā puse ir Ventspils, kur viņas tēvs joprojām ir kāzu fotogrāfs, bet mamma strādā par apkopēju Ventspils Dzimtsarakstu nodaļā. «Tā jau dzīvē gadās. Manai sirdij ir ceļš, kur burās pūš mīlestības vējš. Mamma ir no Gulbenes puses, bet aizprecējās uz Ventspili. Tā sagadījās, ka mēs abas ar māsu dzīvē atnācām uz šo pusi,» uz brīdi atlikusi malā mobilo tālruni, kas ik pa laikam ar savu zvanu pieskandina muzeja telpas, stāsta Vivita. – Nozīmīgs tavas dzīves posms pavadīts lauku mājās «Rubenes», kur piedzīvota gan mīlestība, gan zaudējuma sāpes. Jā. Laikam kādam augstākam spēkam pirms vairāk nekā desmit gadiem labpatika savest mani kopā ar Juri… (pauze). Tas nebija viegls laiks ne man, ne viņam, bet mēs abi, tā sakot, meža vidū sākām iekopt senas lauku mājas. Abiem domu, ideju un plānu bija ļoti daudz, bet ne vienmēr plāniem līdzi tika rocība. Tāpēc darījām tikai to, kas izdevās, ko varējām paveikt bez dižiem materiāliem uzkrājumiem. Sākām ar mazumiņu no mazumiņa. Tolaik es pati vairāk nodarbojos ar fotografēšanu. Iemūžināju pagastā dažādus notikumus. Cilvēki arvien vairāk interesējās un izteica vēlēšanos rast iespēju atpūtai pie dabas. Visur privātīpašums, bet ne visur sakopts. Kur tad lai brauktu? Kāpēc ne pie mums? Abi ar Juri uzaicinājām uz Rubenēm, zinot, ka vietas pietiks visiem. Vieni no pirmajiem, kas uz mūsu ielūgumu atsaucās, bija bērna kristību dalībnieki. Tā arī viss sākās. Domājām, ko pamazām darīt tālāk. Tā kā bērnībā vairāk uzturējos dzimtsarakstu nodaļā, tad viss, kas saistījās ar kāzām, ārkārtīgi interesēja. Man nebija svarīgi, kā veiksies, vai tam ir nauda, bet ļoti vēlējos izveidot kāzu tēmai veltītu muzeju, kas šodien kļuvis par manu sirdslietu. Pirms vēl sāku dzīvot Rubenēs, bieži pārlapoju senu pierakstu burtnīcu, kur krāju kāzu norises scenārijus, pierakstīju tēva stāstīto, ilustrēju ar fotogrāfijām. Ik pa brīdim jau zināmo papildināja arvien jaunas idejas. Ne vienam vien šķita, ka muzeja izveide mums ar Juri ļāva peldēties naudas jūrā. Tikai mēs abi zinājām, cik viss nāca grūti. Uz Rubenēm sāka braukt arvien vairāk kāzinieku. Notika Latvijas kāzu vedēju salidojumi.– Cik liela nozīme bija mīļotā cilvēka atbalstam?Juris galvenokārt uzņēmās atbildību par saimnieciskajiem darbiem, jo viņam nepatika papīru lietas. Viņš, vairāk būdams mājas cilvēks, atbalstīja, pieņemot manas idejas un vaļasprieku. Tas, diviem cilvēkiem esot kopā, vienmēr ir ļoti svarīgi. Cilvēki ir dažādi. Biznesa domāšanas man joprojām nav. Ir tikai idejas, kuras īstenojot vēlos sagādāt citiem patīkamus brīžus. Juris Rubenēs kopa un uzturēja vidi, lai kāziniekiem gribētos pie mums atbraukt. Es pati biju izveidojusi kāzām veltītu programmu. Sākumā Juris vairāk turējās atstatu no viesiem, bet pamazām arī viņš sāka tūristiem šo to stāstīt un izrādīt. Tolaik jau pati biju savākusi daudzus ar kāzu tēmu saistītus priekšmetus, daudz ko atveda apmeklētāji. Vakaros abi kopīgi rīkojām «prāta vētru», kur un kā visu izvietot, ko jaunu pagalmā izveidot. – Tā radās arī Kazu Frīda un citi tēli?2002. vai 2003. gadā bija iespējams rakstīt projektu, lai varētu saņemt atbalstu nelauksaimnieciskās darbības atbalstam laukos. Tolaik no projektiem nesapratu neko, tāpēc pēc padoma vērsāmies vietējā lauksaimniecības konsultāciju birojā. Kad bijām izstāstījuši, ko vēlamies, gados vecāka kundzīte vēlējās tikt skaidrībā, ar ko tad mēs īsti nodarbosimies. Atbildēju, ka ar kāzām. «Jūs kazas audzēsiet?» viņa pārjautāja. Ja reiz kazas, tad kazas. Meitas uzvārds man bija Frīdenberga. Tā arī radās Kazu Frīda, ne īpaši nopietns personāžs, kas sagaidīja un izklaidēja kāziniekus. Tagad Kazu Frīda ir emigrējusi uz ārzemēm, lai tur pētītu kāzu tradīcijas. Viņas vietā nu Kāzu muzejā ik pa laikam rosās pilsētniece Grieta, Mīlas burve, Mazās raganiņas un tamlīdzīgi tēli. (Smejas) – Maijā apritēja divi gadi, kopš Jura vairs nav.Ja man talkā nebūtu nākušas mūsu senču gudrības, diezin vai es Jura zaudējumu būtu spējusi pārdzīvot. Juris aizbrauca makšķerēt un vairs neatgriezās. Viņu atrada upes krastā. Insults. Tieši tāpēc diviem cilvēkiem, dzīvojot kopā, vairāk vajag piedomāt par labo, jo mēs neviens nezinām, kad kuram būs jāaiziet no dzīves. Mēs bijām precējušies tikai pusgadu, lai gan jau desmit gadu dzīvojām kopā. Protams, bija cilvēki, kuriem, no malas raugoties, atkal viss izskatījās citādi, bet to jau neviens cits nezina, kā iekšēji jūtas tas, kurš negaidot ir palicis viens. Es negāju un neraudāju uz katra pleca, bet Jura zaudējums manu dzīvi izmainīja līdz nepazīšanai. Pēkšņi viss bija kļuvis citāds. Lai kā es viena pati divus gadus centos saglabāt Rubenes un turpināt iesākto, tas nebija iespējams, jo man blakus nebija tik svarīgā cilvēka. Atkārtošos sacīdama, ka cilvēki ir dažādi. Vieniem šķita, ka dobes vairs nav tā izravētas, otriem – ka mājai sienas kļuvušas šķībākas… It kā viņi par visiem vislabāk zinātu, kā ir jābūt. Mums abiem bija otrā laulība. Varbūt tāpēc viņš nesteidzās precēties otrreiz. Šodien ir daudz pāru, kuri kādu laiku dzīvo kopā un tikai tad apprecas. Mūsu kāzās bija desmit vedēji, starp kuriem divi dižvedēju pāri. Tā bija visa mūsu vedēju salidojumu darba grupa. Ne es, ne Juris toreiz savas kāzas neizplānojām, bet ļāvāmies un uzticējāmies vedēju izdomai. – Daudziem bija negaidīts pārsteigums, ka pēc gada atkal satiki cilvēku, kurš tevi atbalsta un saprot?Smejos, ka ne jau par velti man ir Kāzu muzejs. Dzīve ir dzīve. Ja kāds cilvēks no tās aiziet, tad sākas mantas dalīšana. Tas nebija patīkami. Daudzos izbrīnu radīja, ka tik drīz jau apprecējos trešo reizi. Manam tagadējam vīram Gundaram un man pašai bija liels pārsteigums, ka varam būt kopā. Arī viņš mani atbalsta morāli un garīgi. Viņam ir pašam savs darbs, tāpēc neprasu, lai Gundars man palīdzētu pļaut zāli. Ir cilvēki, kuri pēc dzīvesbiedra zaudējuma nodzīvo desmit un vairāk gadu vieni paši, tā arī neatrodot citu. Man vairs nav tāds vecums, lai meklētu vīrieti tikai seksa dēļ. Man ir svarīgi, lai cilvēkam kaut kas būtu galvā. Mēs iepriekš nekur nebijām tikušies. Ir jautāts, kā varēju tik ātri apprecēties, bet vai tad man pēc notikušā vajadzēja iet klosterī? Es pie dzīva vīra apkārt nestaigāju, bet mirušu uzcelt arī neviens nespēj. Ar Gundaru apprecējāmies klusi, nevienam nezinot. Tagad dzīvoju 15 kilometru no Smiltenes. Katru rītu un vakaru braucu garām Rubeņu ceļa galam. – Tavuprāt, kā ir pareizi – dzīvot kopā vai oficiāli reģistrēt laulību?Līdz tam brīdim, kad divi cilvēki savstarpēji vienojas par laulībām, viņiem ir jānonāk. Precēties tāpat vien diezin vai ir pareizi, lai cik ļoti tuvinieki vai apkārtējie to vēlētos. Neder arī piespiešana. Precēties ieteicams tad, kad cilvēki jūt, ka tieši tagad grib to darīt. Gadiem nav nozīmes. Pētot dažādas senču gudrības un ieklausoties līdzi nestajās atklāsmēs, esmu sapratusi, ka jaunības trakuma gadi ir garām. Arī skumjais notikums ar Juri ir mani izmainījis. Es vairs neesmu trakulīgā Kazu Frīda. Kad Juris aizgāja, manā dzīvē iestājās stop posms. Ziemā uz Rubenēm neviens nebrauca. Piecus mēnešus dzīvoju bez jebkādiem ienākumiem. Aizbraucu uz Ventspili, kur man bija izdevība noklausīties fantastisku mācītāja Jura Rubeņa lekciju. Viņš ar vienu vienīgu teikumu deva atbildi uz to, kas tobrīd notika ar mani. Proti, cilvēka dzīvē laiks līdz 40 gadiem ir tāds, kad tu skrien visu labā, nedomājot par sevi. Nākamais posms sākas tad, kad pasaule ir izskrieta, un cilvēks iet dziļumā. Sākas sevis meklējumi. Citiem varbūt viss ir savādāk, man ir tā.– Kādi ir tavi vērojumi, uzlūkojot cilvēkus, kuri nolēmuši precēties? Dažādi. Viss ir atkarīgs no tā, kāda attieksme ir pret šo kāzu procesu. Ja kāzas ir tikai tāds tingeltangels un jautrs pasākums, tad tas arī ir tikai pasākums. Ja to uztver nopietni, tad viss ir citādi. Ir patīkami dzirdēt jaunus cilvēkus sakām, ka kāzas nav tikai spēle. Protams, kopš sendienām, kad pirms kāzām kopā nedzīvoja, tikai pēc tām bija jābūt pirmajai kāzu naktij, daudz kas ir mainījies. Dzīvojot kopā, cilvēki viens otru iepazīst labāk, bet, ja ir tā, tad kāzās jāmaina ierastās tradīcijas, piemēram, mičošanā līgavai vainagu noņem vīrs. Arī kāju lentes novilkšana kļuvusi par modernu padarīšanu. Tā ir tikumības lente. Par kādu vairs tikumību kāzās runāt, ja kopdzīvē piedzimuši jau vairāki bērni. Protams, ir pāri, kas vēl vēlas visas senās izdarības. Cik cilvēku, tik variantu, tik vēlmju un tik iespēju kāzām būt īpašām un neaizmirstamām. Pēdējā laikā ir vedēji un kāzu vadītāji. Patiesībā tas nav nekas jauns, jo arī senatnē latviešiem bijuši dižvedēji, kuri kāzās neko nedarīja. Galvenais, lai šie dižie vedēji ar jauno pāri būtu kopā arī dzīvē, tāpēc šim pienākumam visiem iesaku izraudzīties cilvēkus, kuri tiešām būs blakām gan priekos, gan citos jaunā pāra dzīves brīžos. Bija arī vakarvistas un vakargaiļi, kā nu kurā vietā sauca. Manuprāt, tie ir pielīdzināmi kāzu amatiem (guldinātāji, dziesmu meistari utt. – red.). Arī tas, kur reģistrēt laulību, ir katra pāra izvēle. Vieni laulājas baznīcā tāpēc, ka tā ir modes lieta, otri – būdami dziļi ticīgi. Citi izvēlas dzimtsarakstu nodaļas. Esmu novērojusi, ka cilvēki, tostarp jaunie pāri, vairāk sāk ieklausīties arī senču gudrībās. 2003. gadā kāds vedējpāris mums uzdāvināja auseklīti, kuram iekšā bija ugunskrusts. Tā esot senču gudrību atgūšanas zīme. Interesanti, kopš šīs zīmes saņemšanas brīža, vēl tajā laikā, kad muzejs atradās Rubenēs, mēs pavisam netīši daudz ko tikām iekārtojuši atbilstoši šīm gudrībām. Tātad tās darbojas arī šodien. Cilvēki ir precējušies visos laikos. Varbūt kaut kas cits var iziet no modes, bet kāzas tās noteikti nebūs.
