«Pie visa vainīga ir tā vīnoga pie virtuves loga. Man bija sešpadsmit gadu, kad es izdomāju, ka nav īsti normāli, ka stāds visu laiku ražo milzum daudz ogu, bet tās vai nu nokrīt, vai apēd putni,» par ideju radīt vīnu stāsta jelgavnieks Mārtiņš Vēbers. Tagad viņam ir 25 gadi, deviņu gadu pieredze vīna darīšanā un sasniegts tāds rezultāts, lai to godam dotu pagaršot arī citiem. Tādēļ nokārtotas visas nepieciešamās atļaujas vīna ražošanai un tirgošanai.
Mārtiņam īpaši nepatīk, ja viņa ražoto dzērienu dēvē par mājas vīnu – tieši tā iemesla dēļ, ka tas liek cilvēkiem izdarīt secinājumus par tā kvalitāti jau pirms nobaudīšanas. Nereti mājās darītais asociējas ar biezu, saldu, stipru, nedaudz pēc rauga garšojošu dzērienu. Pats Mārtiņš iecienījis sausākus vīnus un tādus arī mēģina radīt, atvaļinājumos labprāt apmeklējot vīna darītavas Eiropas valstīs un nobaudot turienes vīnus. «Pašam pie ēdiena vakariņās atkorķējot pudeli, pusē no reizēm būs manis paša radītais vīns,» spriež vīndaris.
Spītējot laikapstākļu kaprīzēm
Lai gan vīnogu šķirnes Latvijā nu jau selekcionētas daudz un dažādas, turklāt vairāk piemērotas mūsu klimatam, vienalga ieraudzīt Jelgavas privātmāju rajonā vīnogu stādījumus šķiet neierasti. Mārtiņš atzīst: «Šā gada ziema bija ļoti skarba vīnogu dēstiem. Daudzi jaunie stādījumi izsala, un nācās stādīt atkal. Faktiski tikai viena rinda normāli izdzīvoja. Draugs nāca palīgā, sedzām visas vīnogas, naktīs kurinājām ugunskurus, bet tas neko īpaši nedeva. Arī vasara varēja būt nedaudz garāka, lai ogas labāk nogatavotos.»
Tomēr, pat par spīti ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem, Vēberu ģimenes dārzā greznojas skaisti vīnogu ķekari. Pats ogu audzētājs gan pielabo: «Labāk būtu, ja vīnam paredzētās ogas būtu mazākas – šajās ir par daudz ūdens pēdējās nedēļās valdošā lietainā laika dēļ.» Vīnogu dēsti stādījumiem izvēlēti, vispirms pagaršojot vīnu, kas radīts no tām. Mārtiņa dārzā augošās vīnogas ir no populārā Latvijas selekcionāra Paula Sukatnieka radītājām šķirnēm.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 28. augusta, «Zemgales Ziņās». Foto: Agnese Leiburga
