Vilces pagasta Blankenfeldes muižā nākamsestdien, 26. augustā, pulksten
18 piestās ceļojošais mūzikas un mākslas festivāls “Vadātājs”, ko ar
Valsts kultūrkapitāla fonda un citu atbalstītāju palīdzību organizē
biedrība “Hi”. Festivāla programma solās būt daudzveidīga, un, kas nav
mazsvarīgi, festivāla apmeklējums ir bez maksas. Muzicēs grupa
“Židrūns”, Elizabete Balčus, kuras sniegumu papildinās vīdžejs Oore, ar
ugunsšovu uzstāsies Alešs Volkers (Alesh Walker), bet uz stāvizrādi
“Kāds sakars” aicina komiķis Denis Tulpe. Tāpat tiks demonstrētas
Latvijas režisoru īsfilmas, būs iespēja apskatīt muižas kompleksu un
zvanu muzeju. Savukārt tautas pasakas stāstīs Inita Šalkovska, bet to
skanisko telpu uzburs mūziķis Mikus Čavarts.
Pasaku stāstnieces
bērnība ir saistīta ar Jelgavas pusi, tai skaitā Vilci. “Kad man prasa,
no kurienes es esmu, saku – no Jelgavas apkārtnes. Piedzimu Dobelē, ar
vecākiem esmu dzīvojusi Zaļeniekos, tad Vilces pagastā, vairākus gadus –
Glūdas pagastā. Pabeidzu Spīdolas ģimnāziju, studēju Rīgā, tagad
dzīvoju Raunas novada Drustu pagastā,” teic I.Šalkovska, kura jau kopš
astoņu gadu vecuma piedalījusies stāstnieku konkursos, un uzsver – tieši
skolai bijusi liela ietekme viņas kā stāstnieces veidošanā. Savukārt
skolas gados stāstnieku konkursā “Teci, teci, valodiņa” iegūtais
Stāstnieku ķēniņienes tituls viņu pavada vēl šodien. Klausoties
I.Šalkovskas vēstījumā par sevi, šķiet, ka arī šajā brīdī viņa stāsta
kādu stāstu – ar intonācijām un uzsvariem īstajās vietās.
– Stāstnieku konkursos piedalāties kopš astoņiem gadiem – diezgan agrs vecums.
Visi
domāja, ka es labi māku lasīt, bet patiesībā labi mācēja lasīt mans
brālis – to, ko izlasīja, viņš man pārstāstīja. Tad es pārstāstīju
citiem. Vērīgi skolotāji novērtēja, ka es tā varu. Piedalījos folkloras
kustībā, gāju dažādās folkloras kopās. Caur bērnu un jauniešu folkloras
pasākumu “Pulkā eimu, pulkā teku” apmēram 2004. gadā piedalījos
stāstnieku konkursā un ieguvu augstāko titulu – “Stāstnieku ķēniņiene”.
Tagad tā ironiski saku, ka tas bija zīmīgs manas karjeras punkts, jo
kāda gan tur tolaik karjera – man tas bija vienkārši konkurss, daļa no
skolas dzīves. Biju sasniegusi to augstāko un domāju, ka mani tas vairs
neinteresē. Ko gan cilvēks 14 gados var darīt ar tādu titulu un pasakām?
Bet tad dzīve tā iegrozījās, ka man arvien vairāk un vairāk sāka
interesēt saturīgi stāstīt pasakas. Visvairāk jau man patīk klausīties,
bet nav tā, ka visi stāstītu pasakas. Tad reizēm atliek klausīties, ko
stāstu es pati.
Foto: no personīgā albuma. Visu interviju lasiet 17. augusta “Zemgales Ziņās”
