Epifānija ar niedru jumtu – tā Imanta Ziedoņa Murjāņu vasarnīcu un nu
jau muzeju nodēvējis rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs.
Dzirnakmeņi gan nav tipisks muzejs ar eksponātiem un gidu. Tas vērsts uz
jaunradi un jēgpilnām sarunām – tieši tādu to vēlējies redzēt pats
dzejnieks, kuru meklēt Murjāņu priedēs, Lojas upītes smilšakmens krastos
un, galvenais, paša izsapņotajā namā ar dzirnakmeni kamīna pamatā.
I.Ziedonis
savā mājā nav gribējis redzēt tipisku muzeju, uz kuru skolotājas
piespiedu kārtā autobusiem vestu bērnus. Sarunu ar dzejnieku atminas
I.Ziedoņa fonda «Viegli» izveidotāja agrākā kultūras ministre Žaneta
Jaunzeme-Grende. «Ar Imantu iepazinos 2004. gadā. Viņš man vienreiz
jautā: «Kā tu domā – tad, kad es nomiršu, man būs muzejs?» Es tajā laikā
nekādi nebiju saistīta ar kultūru, domāju – interesanti, kam vispār
veido muzejus un kāpēc. Pazinu Helēnu Demakovu (kultūras ministre no
2004. līdz 2009. gadam – red.), zvanu un jautāju, kā viņai liekas, vai
tad, kad Imanta Ziedoņa vairs nebūs, vai viņam būs muzejs. Satikāmies,
un viņa saka – visiem, kas iekļauti kultūras kanonā, no valsts puses
vajadzētu dot divas lietas: kapavietu un muzeju. Priecīga eju pie
Imanta, lai paziņotu – Imant, Helēna Demakova teica, ka tev būs muzejs,»
atminas Ž.Jaunzeme-Grende.
Taču dzejnieks negribējis muzeju par
sevi. Balstoties vārda «muzejs» grieķu valodas cilmē, tas skaidrojams kā
‘mūzu templis’. I.Ziedonis gribējis, lai viņa Murjāņu vasarnīca kalpo
iedvesmai. «Nerunājiet par mani, bet dariet divas lietas – radiet un
jēgpilni runājiet. Šinī istabā iededziet kamīnu un runājiet par to, kas
jums ir būtisks,» Ž.Jaunzeme-Grende atceras dzejnieka vēlmes. «To mēs
arī darām. Mēs aicinām cilvēkus uz Murjāņiem un līdz vēlai naktij
diskutējam par to, kas mums šķiet svarīgs. Zinātnē neviens nav atklājis, kā rodas jaunrade, taču mēs veidojam to atmosfēru
tādu, lai veicinātu jaunā rašanos,» stāsta I.Ziedoņa fonda vadītāja.
Foto: Raitis Puriņš. Visu rakstu lasiet
ceturtdienas, 14. jūlija, «Zemgales Ziņās»
