Šodien svinīgajā pieņemšanā pie domes priekšsēdētāja par ieguldījumu
Jelgavas kultūrvēsturiskās ainavas iemūžināšanā un pilsētas vēsturiskā
mantojuma popularizēšanā māksliniekam un dizaineram Uldim Zuteram tiks
pasniegts pilsētas domes apbalvojums «Goda raksts».
Prieks, ka no
četriem Goda raksta saņēmējiem divi ir kultūras jomas kopēji – pirms
nedēļas «Ziņu» uzmanības lokā bija nonācis dzejnieks, publicists un
īsprozas autors Aivars Eipurs, nu kārta sarunai ar vizuālās mākslas
pārstāvi U.Zuteru, kurš ir mākslinieks ne tikai pēc radošās izpausmes
veida, aicinājuma un izglītības, bet pat pēc amata – savā profesionālajā
ikdienā U.Zuters strādā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas
muzejā par mākslinieku…
«Te nu tu kļūdies,» apmierināti nosmīkņā
mans sarunu biedrs, «par mākslinieci muzejā strādā kolēģe Mārīte
Leimane, mans oficiālais amats ir dizainers. Lai gan tad, kad sākās mana
interese par daiļajām mākslām, tādu terminu nemaz nezināju. Esmu gājis
tradicionāli klasisko, fundamentālo mākslinieka izglītības ceļu – sākās
ar Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu.»
– Laiks skrien
ātri, šķiet, ka pavisam nesen šai pašā muzeja izstāžu zālē bija
personālizstāde, veltīta tavai 70 gadu jubilejai. Nu esi sasparojies uz
nākamo apaļās jubilejas lielizstādi, ko plānots atklāt septembrī.
Pašam
tie pieci gadi aizskrējuši gluži nemanot. Neteikšu, ka jubilejas mani
kā īpaši stimulē un es būtu liels to svinētājs, bet 75 gados
sastrādātais jāparāda tā kā būtu. Pareizāk sakot, šoreiz orientēšos uz
jaunākiem darbiem, kas tapuši kopš 2011. gada izstādes. Gleznu vairums
gaida izrādīšanos, protams, savos iemīļotajos vasaras plenēros ceru
krājumu papildināt.
– Plenēros esi kļuvis gluži vai par marīnistu. Kāda tur Jelgavas kultūrvēsturiskās ainavas iemūžināšana?
Bez
jūras un citām ainavām tiešām man būtu grūti dzīvot, vispirms jau kā
māksliniekam. Kaut dominē jūras un krasta tematika, sevi par marīnistu
tomēr neuzskatu, kādu izstādi reiz pat nosaucu «Nemarīnista marīnas».
Bet, gleznojot liedagā, var gūt kādu praktisku labumu – dažu darbu
tapšanā piedalījušās arī pludmales smiltis.
Ja vien iespējams, katru
gadu apmeklēju vairākus plenērus. Viena no iecienītākajām vietām man ir
Ainaži, kur esmu gleznojis nu jau gandrīz desmit gadu pēc kārtas. Tā kā
šajā attālajā pilsētiņā pirms dažiem gadiem skaisti izremontēta neliela
izstāžu zāle, tad pirmais arī tiku uzaicināts tur viesoties.
Kā rāda
ainavas, nemeklēju īpaši krāšņas vietas. To jau kādā rakstā ievērojis
mākslas zinātnieks Māris Brancis, ka «Zuteru var iedvesmot te akmeņi
jūrā, te meldru audze vējā, te priežu slaidie stumbri, te savu mūžu
nodzīvojis malkas šķūnītis. Rodas pārliecība, ka gleznot var visu, pat
pašu necilāko motīvu, ja tikai tam ir «personisks» raksturs».
Toties
izstādē «Jāzepa Pīgožņa balva ainavu glezniecībā», kas šopavasar notika
Pēterbaznīcā Rīgā, saņēmu Preiļu novada domes simpātiju balvu par
pagājušajā gadā tapušo gleznu «Langervaldē pavasaris». Un tā nu ir
gleznota praktiski pa manas istabas logu tepat Jelgavā. Paspēju tieši
laikā, jo šogad, jauno parku veidojot, iespējas ieraudzīt tieši šādu
ainavu vairs nav.
Preilieši manus darbus esot ievērojuši jau
pagājušajā gadā, bet pēcāk uzaicināja ar izstādi paviesoties Preiļos,
lai iepazītu manu daiļradi tuvāk. Un kādēļ gan ne, ja, kā tika vēstīts,
šajā pilsētā tiks veidots Latvijas ainavas muzejs, bet ainava vienmēr
bijusi manas daiļrades goda vietā.
No Rīgas izstāde aizceļojusi uz
Jēkabpili, bet Jāzepa Pīgožņa dzimšanas dienā 15. septembrī to svinīgi
atklās Preiļos. Manā jubilejas izstādē, kas Jelgavā būs skatāma no 9.
septembra, to neredzēsim.
Foto: Raitis Puriņš. Visu
rakstu lasiet ceturtdienas, 26. maija, «Zemgales Ziņās»
