«Jānospļaujas, bet, ja šai mājai kas notiktu, labāk dzīvotu vagoniņā vai uzceltu šķūni nekā atgrieztos pilsētā,» vezdams savos «Niedrājos», kur vecvecāku mājās pavadītas neskaitāmas bērnības vasaras, teic LLU asociētais profesors, bioloģijas doktors, sikspārņu eksperts un vienkārši liels dabas draugs Gunārs Pētersons.
Šī vieta, kur pirms vairāk nekā desmit gadiem uzcelta Pētersonu ģimenes māja, savā ziņā arī bijis noteicošais, lai jaunais pētnieks pirms 31 gada piekristu piedāvājumam strādāt LLU Veterinārmedicīnas fakultātē. Tā, neskaitot Latvijas Dabas muzejā pavadīto gadu, bijusi Gunāra Pētersona vienīgā darba vieta jeb laukums, kurā veiksmīgi izspēlēt savas profesionālās ambīcijas un biologa aizrautību. Lielā mērā tā pieder sikspārņiem.
Vairāk nekā 140 alu un pagrabu
Profesora šīs vasaras lielākais darbs gan saistās ar šķūnīša būvniecību un malkas sagādi. «Man pieder neliels mežs, ko rietumu vēji bija pamatīgi izgāzuši. Bija žēl noskatīties, kā tas guļ. Atceroties no latviešu literatūras klasikas, kā vīri ziemā gāja malku gādāt, arī es biju ar motorzāģi mežā iekšā, un tagad tas jāmēģina savest šķūnī,» Gunārs aiz mājas rāda apjomīgo kurināmā kaudzi, kuras pietikšot vairākām sezonām.
Tomēr tas nenozīmē, ka sikspārņi un pētniecība atstāta novārtā. Tā joprojām ir Gunāra Pētersona prioritāte. Vienkārši iegadījies klusāks laiks. «Vasarā saistībā ar sikspārņiem nav pārāk daudz pasākumu. Jūlija sākumā Ķemeru nacionālajā parkā notika jau par tradīciju kļuvusī «Sikspārņu nakts». Lekciju lasīju arī jauno ornitologu nometnē Kandavā. Bija arī neliels eksperta darbiņš Ruņupes ielejas dabas liegumā, kur notika sikspārņu, ūdru un bebru inventarizācija. Nu ļoti eksotiska vieta!»
Vajadzīgi īsti profesori
Gunāra Pētersona dzīves prioritāšu sarakstā, protams, joprojām ir arī LLU Veterinārmedicīnas fakultāte, kur viņš asociētā profesora kārtā pasniedz zooloģiju, bioloģiju un biotopu aizsardzību un turklāt no 2004. gada septiņus gadus «dekanējis».
Visu rakstu lasiet piektdienas, 25. jūlija, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs
