Pirmais, ko gadījās dzirdēt, tiekoties ar vienu no astoņiem izcilā
mākslinieka Vilhelma Purvīša balvas nominantiem mūsu novadnieci (tagad
gan rīdzinieci) Maiju Kurševu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bija
pēkšņa telefonziņa, ka viņas objekts nez kādu tehnisku ķibeļu dēļ esot
apstājies. Tomēr sarežģījumus drīz vien izdevās atrisināt, un starp
citiem nominantu darbiem skatāma arī viņas kinētiskā videoinstalācija
«Dzīvesprieks» no izstādes «Lielāks miers, mazāks miers» (Latvijas
Dzelzceļa vēstures muzejā 07.10.–15.11.2015.). Iegūstot starptautiskas
žūrijas visaugstāko novērtējumu, V.Purvīša balvu 2017 gan saņēma
mākslinieku kolektīvs – Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps
Pētersons –, tomēr arī nokļūšana nominēto saimē ir ievērības cienīgs
fakts, par ko Maija ir gandarīta.
Gandarīts bija arī V.Purvīša balvas
izstādē sastaptais mākslinieks un Jelgavas zīmēšanas studijas vadītājs
Uldis Roga, pie kura Maija savulaik mācījusies zīmēt.
– Neviļus nācās noklausīties jūsu telefonsarunu, kas rosināja jautājumu – ko īsti nozīmē «darbs apstājies»?
Darbam
ir motors, siksnas, dažāda mehānika, tā ir kinētiska videoinstalācija.
Skaidrs, ka tā nav glezna, ko piekārt pie sienas, un sliktākais, kas
varētu notikt, būtu, ja apmeklētājs varētu ko pielikt pēc saviem
ieskatiem. Tā kā šajā objektā iesaistīta arī elektrība, tas, ka jebkurā
brīdī var atgadīties kādas «ķibeles», ir tikai normāli.
– Jelgavā jūsu darbi laikam nav redzēti, lai gan pēc izcelsmes esat no mūsu novada?
Konkrēti – no Lielplatones.
Foto:
Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 23. februāra «Zemgales Ziņās»
