Normunda Beļska pirmajā dzejoļu krājumā «Savādā pasaule» apkopoti 20 gados tapuši dzejoļi (FOTO)

Par Normunda Beļska dzejiskajiem dotumiem iznāca pārliecināties jau pirms apmēram 30 gadiem, kad satikāmies vienā un tajā pašā studentu celtnieku (bija reiz tāda kustība) vienībā, kur pie tiem laikiem visnotaļ pro­gresīvā sovhoza (padomju saimniecības) «Madliena» direktora Jūlija Beļavnieka ne tikai ražīgi apguvām vēlāk noderīgas darba un dzīves patiesības, bet aģitbrigāžu skatē ierindojāmies laureātos, savā uzvedumā iekļaujot vairākas Normunda dziesmas. Arī radio jau kuru gadu palaikam skandināja «Tomēr jāpa–pa–pa–pa–domā» un vēl dažu jaunāku hitu ar viņa vārdiem. Tādēļ visnotaļ izbrīnījos, izlasot ziņu, ka nesenajos Ķīpsalas grāmatu svētkos sabiedriskajam darbiniekam un dzejniekam Normundam Beļskim klajā nācis pirmais bērnu dzejoļu krājums «Savādā pasaule».

Kad Latvijas Bērnu fonda prezidentam Andrim Bērziņam radās ideja rīkot «Savādās pasaules» bezmaksas prezentācijas koncertu sēriju Latvijas pilsētās un novados, «Ziņām» pirms pirmā pasākuma, kas notika Jelgavas novada domes nelielajā zālītē, radās izdevība izvaicāt pašu grāmatas autoru N.Beļski.

– Šī ir tava pirmā bērnu grāmata vai pirmā grāmata vispār, jo pirmā tavu dzejoļu publikācija, ja nemaldos, bija jau 1981. gadā jauno autoru krājumā «Acis»?
Šī ir mana pirmā grāmata vispār, jo es kaut kā nesaspringu par katru cenu izdot grāmatu, tikko sarakstīti, piemēram, simt dzejoļu. Mans dzīves gājums, uzskati un principi bija savādāki, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka dzeja – tas ir tas lauks, kas manī atnāk vai nu kopā ar tauriņa atlidošanu, vai klusuma skaņām mēnesnīcā un zvaigznēs, vai skatoties mūsu skaistajos jūlija un augusta gubu mākoņos, guļot kaut kur Latvijas rudzu laukā vai ziedošā pļavā. Tā ir tāda ļoti intīma sfēra – mana savādā pasaule.
Man vienmēr šķitis, ka mēs katrs esam sava savādā pasaule un, savā savādībā vienojoties, veidojas mūsu kopējā Latvijas kultūra. Kaut vai cik bagāts mantojums ir dainas – cik daudz tur ir gudrības, cik daudz dvēseles, cik daudz ētiski augstu principu, pat varonības, ja skatāmies, piemēram, karotāju dziesmās.
Bet dzejošana man vienmēr bijusi tāda iekšējā mīlestība, kurā es no ikdienas rūpēm guvu spirdzinājumu un atpūtu. Dzīve veidojusies tā, ka vienmēr nācies būt iekšā ļoti skarbos darbos.
Man vienmēr bijis svarīgi, ka ģimene ir jāpabaro, un es labi zināju, ka, strādājot tikai kā dzejnieks, ar honorāriem vien nekad nespēšu nodrošināt, lai bērni būtu izskoloti un apģērbti. Varbūt «aplaupot» sevi kā dzejnieku, es vēl vairāk esmu guvis, nodzīvojot ar savu sievu 33 gadus un izaudzinot divas brīnišķīgas meitas, viena no kurām – Agnese – ir zinātņu doktore krimināltiesībās, bet jaunākā – Anna – pagājušajā gadā apprecējās.

– Kādi tad bija tie, kā pats teici, tavi skarbie darbi? Sākās taču viss ar politiku?
Sākās tiešām varbūt ne tik skarbi – pēc filozofijas studijām LU Vēstures un filozofijas fakultātē un žurnālistikas studijām Filoloģijas fakultātē, kuras gan tā īsti nepabeidzu, astoņdesmito gadu sākumā nokļuvu Latvijas Radio ziņās. Tā bija laba skola tādā ziņā, ka tur vienmēr bijis fantastisks kolektīvs.
Līdz ar trešo atmodu sāku veidot Latvijas Tautas frontes radio biļetenus. Reizē ar LTF iesaistījos arī sociāldemokrātu kustībā, kur mani uzaicināja Valdis Šteins. Tā kļuvu par politiķi un no LTF tiku ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, kur kā deputāts pavadīju trīs grūtus, bet skaistus gadus, no kuriem pats kulminācijas brīdis, protams, bija balsojums par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bet ikdiena pagāja, sūri grūti strādājot, jo visi jaunie likumi tika drukāti ar rakstāmmašīnu un deputātiem vēl nebija ne palīgu, ne padomnieku – viss bija jādara pašiem.

– Tomēr par tīru politiķi nepaliki, drīzāk par politikas skaidrotāju jeb sabiedrisko attiecību speciālistu tik tiešām skarbās nozarēs un institūcijās.
Kad līdz ar 5. Saeimas ievēlēšanu 1993. gadā Augstākā Padome beidza savu darbību, domāju, vai iesaistīties privātās struktūrās vai valsts darbā. Tā kā biju jau daļu no sevis ieguldījis Latvijas valsts atjaunošanā, lai cik tas patētiski arī skan, nolēmu turpināt darboties valsts labā.
Un, kad Ģirts Valdis Kristovskis uzaicināja kļūt par preses sekretāru Iekšlietu ministrijā, piekritu. Tā es nonācu iekšlietu struktūrās, kur pavadītajos desmit gados paguvu pastrādāt pie astoņiem ministriem. Gan kā preses sekretārs, gan preses centra vadītājs. Varu palielīties, ka tieši Iekšlietu ministrija bija pirmā Latvijā, kur tapa Preses un sabiedrisko attiecību departaments (tas jau bija ministra Daiņa Turlā laikā). Citas ministrijas nāca apgūt pieredzi, jo mums bija gan Preses centrs, gan filmēšanas grupa, gan izdevums «Likuma vārdā», gan raidījums «Kriminālā informācija».


Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 10. marta, «Zemgales Ziņās». Foto: Ruslans Antropovs