Visticamāk, mēs, kas mīlam kalnus un esam izbaudījuši Augsto Tatru, kā arī Austrijas, bet īpaši Itālijas dolomītu Alpu burvību un vilinājumu, Norvēģiju kā šīs vasaras ceļojuma galamērķi paši nebūtu izvēlējušies. Pārāk tālu, pārāk ziemeļu pusē, kas varētu nozīmēt vēl mazāku saules pieskārienu, pārāk skandināviem raksturīgi dārgi. Tomēr nespējam nostāvēt pretī mūsu ekonomiskās krīzes iespaidā trimdā aizdzītā radinieka, kas tur patlaban vietējiem veiksmīgi remontē visur vienā stilā celtās koka apdares mājas, vairākkārtīgajam lūgumam viņu apciemot, un visa ģimene kārtojam ceļasomas. Lai atgrieztos, viennozīmīgi secinot – bija tā vērts!
Norvēģija parasti asociējas ar majestātiskajiem ūdenskritumiem un fjordiem ar augstiem klinšainiem krastiem, kas pamatīgi izrobojuši piekrasti, iegrauzdamies sauszemē pat vairāk nekā 200 kilometru tālu (Sognefjords). Tomēr, manuprāt, pagalam nenovērtēti ir zemāki un augstāki kalni ar sniegotām cepurēm jūlija vidū. To klātbūtne liek par sevi manīt, jau iebraucot «Norgē» no samērā garlaicīgā aptuveni 500 kilometru garā Stokholmas–Oslo ceļa. Tā malās acis sien vien pamatīgās kārklu audzes, kas domātas šķeldai. Ne velti ātruma ierobežojums Norvēģijā ir 80 kilometru stundā. Kad drīz vien nemitīgi pa labi un kreisi jāgroza stūre, redzamība līdz nākamajam līkumam daži metri un no augstuma spiediena svārstībām sāk aizkrist ausis, ātrāk arī nepabrauksi. Manuprāt, tas veiksmīgi atrisinājis «promiļu problēmu» – ja gribi palikt dzīvs, skaidra galva un asa reakcija uz šīs kalnaines ceļiem ir vitāli svarīga!
Mūsu galamērķis, ko puspavērtām mutēm un sajūsmas saucieniem par apkārt valdošo dabas skaistumu sasniedzam vēlu vakarā, kas tā arī līdz galam vasarā nesatumst, ir Fagernesas pilsētiņai blakus esošā Leira Valdresa reģionā. Esam paliela kompānija, tāpēc mūsu radinieks sarunājis mums vietu Strandefjordena ezera krastā vietējā kempingā, kādu šajā apkārtnē «čum un mudž». Šķiet, aiz katra stūra kāds piedāvā mājiņu vai visbiežāk vietu kemperim, ko uz Norvēģijas ceļiem atvaļinājuma sezonā ir ļoti daudz. Ja kempingu nav vai gribas izbaudīt mežonīgāku dabas pieskārienu, vietējie stāj malā un liek teltis tāpat akmeņainēs.
Taču mums tiek «apartamenti» – četrvietīga istabiņa ar mīkstiem matračiem un pufīgām segām kempingā «Gamlehytta», kur saimnieko draudzīgie dāniete Ulle un norvēģis Svens un kas sevi reklamē kā pļavas ziedu kempingu. Ne velti tur jumta segums ir zāle, un šādu noaugušu māju «cepurīšu» reģionā ir daudz.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 24. jūlija, «Zemgales Ziņās». Foto no Antoneviču ģimenes albuma
