Pilsētas kultūras namā sestdien notika Jelgavas Jaunā teātra (JJT) iestudējuma «Nevarīgā būtne» pirmizrāde. Iedvesmojoties no Antona Čehova īsajiem stāstiem, radīts farss ar klaunādes elementiem. Vienpadsmit aktieri iejutās vairāk nekā piecdesmit tēlu ādās un atļāvās paskatīties uz klasiku nedaudz citādām acīm. Izrādē izmantotas pasaulē ļoti populārā komponista Nino Rotas sacerētās melodijas.
««Nevarīgā būtne» paredzēta cilvēkiem ar labu humora izjūtu,» JJT direktore Indra Soika pirms izrādes aicināja būt gataviem uz pārsteigumiem. Un tādi neizpalika. Pirmkārt, iestudējums veidots kā bezteksta (gandrīz) epizožu virkne, un neslēpšu, ka sākumā ne pārāk viegli bija iejusties izrādē – šāds spēles paņēmiens, lai nekļūtu par vienkāršu mācību etīžu parādi, prasa gan zināmu aktierisko meistarību, gan režisoriskā uzstādījuma (Rihards Svjatskis) konkrētību.Izrāde tomēr spēja «ievilkt», un to vērot kļuva jo brīdi, jo interesantāk, sevišķi, kad uz skatuves bija tādi meistari (bez atrunām – vadošie JJT aktieri nedarītu kaunu arī profesionālām trupām) kā Juris Bandenieks, Andris Jakovelis, Ilze Rimša. Bet pieminēšanas vērti šoreiz visi – arī Indra Soika, Santa Šteinerte, Kristiāna Sālzirne, Oļesja Aļeksova, Ieva Jermoškina, Jēkabs Kalnājs, Ulvis Katišs, Marks Dresmanis. Kustību konsultants – Pēteris Rimšs, māksliniece – Ieva Ekmane. Bet par īstu atradumu jeb divpadsmito (varbūt pat pirmo) izrādes dalībnieku kļuva lieliskā Nino Rotas mūzika – vienmēr īsti vietā un laikā.JJT sākums meklējams nu jau tālajā 1992. gadā ar režisoriem Agri Krūmiņu un Lolitu Truksni. Kopā ar nu jau ventspilnieku A.Krūmiņu piedzīvoti arī panākumi prestižās amatierteātru skatēs.Vēl ne tik sen ar Ģirta Šoļa iestudēto Žana Pola Sartra lugu «Aiz slēgtām durvīm» teātris veiksmīgi piedalījās Latvijas amatierteātru skatē «Gada izrāde» un festivālā «Baltijas rampa». Sekoja Federiko Garsijas Lorkas «Bernardas Albas māja», bet ar to sadarbība ar Ģ.Šoli arī beidzās.Pēc neliela pārdomu un vērtēšanas perioda šopavasar jaunā režisora R.Svjatska vadībā kopā ar Baltijas Jauno mūziķu skolas audzēkņiem tapa izrāde bērniem «Muzikanti». Nu JJT trupa izlēmusi ielēkt citā «spēles laukumā» – kustību un klaunādes teātrī. Un veiksmīgi, par ko liecina kaut vai publikas dzīvā un atsaucīgā reakcija (kultūras nama Lielajā zālē, uz kuru tika pārcelta sākotnēji mazākā telpā iecerētā izrāde, gan bija arī brīvas vietas, bet to aizpildīt bez problēmām bieži vien spēj tikai «Žurkai Kornēlijai» līdzīgi viesi). Pēc «Muzikantiem», kur lielu (ja pat ne galveno) daļu uzmanības tomēr piesaistīja dzīvo mūziķu līdzdalība, «Nevarīgā būtne» liek cerēt, ka JJT tieši kā teātrim ir visas iespējas pārvarēt savu «mirkļa nevarību» dažu gadu garumā. Un kāpēc lai blakus Alunāna teātrim (neaizmirsīsim arī nedaudz savrupo Studentu teātri) mūs Jelgavā nepriecētu vēl cits – JJT? Un tieši tāpēc, ka tas tik tiešām ir cits teātris.
