“Esmu tagad virsniece,” pateikusies par apsveikumu sakarā ar Atzinības
krusta IV šķiras ordeņa piešķiršanu, sev raksturīgajā humora manierē
bilst Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas direktore Zelma Ozoliņa.
Esam uz “tu” un par audzēkņu panākumiem runājušās bieži, bet svarīgajam
notikumam par godu, šķiet, pirmoreiz lūgšu atcerēties, kā veidojusies
viņas pašas karjera.
– Vispirms aktīvās sportistes gaitas
un pēc tam arī viss darba mūžs peldēšanā. Esmu dzirdējusi, ka dažs šo
sporta veidu atzīst par garlaicīgu.
Tā ir, ka
mana specializācija sanākusi šaura, bet citu nevaru iedomāties.
Nepiekrītu arī teorijai, ka ik pēc septiņiem gadiem darba virziens būtu
jāmaina. Manuprāt, daudz vērtīgāk ir kādu virzienu pārzināt pēc iespējas
labāk un līdz pamatiem, tad nāk arī rezultāts, motivācija un
gandarījums par izdošanos. Treniņu kilometri peldēšanas celiņā dažbrīd,
protams, var uzdzīt arī garlaicību, atceros, ka mēs ar draudzeni garākos
gabalos to kliedējām ar dziedāšanu.
– Tavi sešdesmito gadu Latvijas rekordi un tituli ierakstījušies sporta veida attīstības vēsturē. Kā nonāci pie peldēšanas?
Sāku,
pateicoties māsai, kas par mani četrus gadus vecāka. Tas bija 1958.
gadā, kad kopā ar viņu aizgāju uz “Spartaka” peldētavu Ķīšezerā. Man tad
bija 12.
Foto: Raitis
Puriņš. Visu interviju lasiet 31. maija “Zemgales Ziņās”
