Latvijā ir daudz ģimeņu, kuras ik vasaru noteiktā svētdienā dodas uz kapiem, lai ne vien apraudzītu mīļos, kuru vairs nav starp dzīvajiem, bet arī reizi gadā satiktu attālākus tuviniekus un uzzinātu, kas jauns plašajā radu pulkā. Šajā dienā bērni smilšu pilis ceļ kapos, nevis pie jūras. Kapusvētki ir unikāla, ārzemnieku apbrīnota latviešu kultūras daļa, šodien raksta «Zemgales Ziņas».
Interneta vietnē saulriets.lv lasāms, ka kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija, kas radusies 18.gadsimta beigās. Citi avoti min, ka tā dzimusi cara laikos, kad tika ierobežota luteriskās baznīcas darbība. Valdīšana esot aizliegusi luterāņiem baznīcās vākt līdzekļus misijai. Luterāņi nolēmuši apiet šo aizliegumu, rīkojot dievkalpojumus kapsētās. Dzīve šo reliģisko tradīciju apaudzējusi arī ar citu, laicīgu saturu, un neviena vara kapusvētku tradīciju nav spējusi ne iespaidot, ne iznīcināt.Kapusvētki ir atkalredzēšanās iespēja. Bērnības draugi, skolasbiedri, vecās mīlestības – kas tik nesatiekas – kā īstā salidojumā. Cilvēki kapos runā par dzīvi, reti par to, kā būs pēc tās. Pēc «oficiālās» daļas kapsētā svētki bieži vien turpinās ezermalās, birzītēs vai kādu tuvinieku mājās. Mūsu laikos vairs neesot tā, kā bijis agrāk. Uz kapsētas pievārti pat bija atvilkta alus muca un «autolavka» (autoveikals) ar desas luņķiem un citām uzkodām, kā īstos svētkos pienākas.Plašāk lasiet «Zemgales Ziņu» 7.augusta numurā.*Drukātas avīzes saturs pieejams arī portālā zz.lv, ko var atrast sadaļā «Avīze» vai spiežot šeit .*Reģistrējoties portālā, tā konta papildināšana iespējama, spiežot šeit .*Tāpat portālā iespējams abonēt avīzi, par ko sīkāka informācija – šeit .
