Svētdien, 4. jūnijā, Jelgavas Jaunais teātris atskaņos “Bērnības melodijas”. Tieši
tā – atskaņos –, ko izdevās noskaidrot sarunā ar Jelgavas Jaunā teātra
(JJT) studijas daudzsološajām jaunajām aktrisēm Amandu Alksni un Evelīnu
Šulci.
– Kas ir “Bērnības melodijas” – kā saprotu, ne
dramaturģisks darbs, bet jūsu pašu stāstītas atmiņas par savu vecāku un
vecvecāku dzīvi?
Evelīna: Tie ir sešpadsmit
stāsti par viņu bērnības piedzīvojumiem, un katram mūsu studijas bērnam
tas ir stāsts par mūsu vecākiem un vecvecākiem.
– Reāli un patiesi stāsti?
Evelīna:
Jā, mēs jautājām saviem vecākiem, lai uzzinātu, kā īsti bija. Izrādei
būs dokumentāla pieskaņa, taču nevar teikt, ka gluži patiesi būs
attēlots, kā tas notika, drīzāk tās ir mūsu domas, kā tas viss varēja
notikt. Stāsti veidoti kopā ar mūsu režisoru Rihardu Svjatski, kurš
faktiski arī paveica lielāko daļu šī uzveduma tapšanā.
– Vai Rihards Svjatskis bija arī šīs idejas autors?
Amanda:
Drīzāk jāsaka, ka mēs paši Jelgavas Jaunā teātra studijā sarunu veidā
izdomājām, ka varētu tapt kas tamlīdzīgs. Sākās viss ar to, ka
mēģinājumu telpā tika ienestas klavieres, un mēs ar vēl vienu meiteni
sākām spēlēt. Tā radās nosaukuma otrā daļa – “melodijas”.
Evelīna: Jā, tā
tapa mūzika mūsu stāstiem. Rihards dzirdēja, kā mēs dziedam, spēlējam
un vēl pašas ritmiņu uzsitam. Režisoram tas ļoti patika, un viņš teica,
ka to noteikti vajag. Tā ka dziedāsim un spēlēsim klavieres, un izrāde
būs visnotaļ muzikāla.
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 1. jūnija “Zemgales
Ziņās”
