«Ar Jelgavu mani visvairāk saista fotoattēls, kurā redzama gulta, kurā sēž viens pajauns cilvēks un skatās pa logu, bet tas, ko viņš saskata caur šo logu, attēlā nav redzams. Tas ir mans tēvs Jelgavas Skolotāju institūta kopmītnēs,» tā savu lielāko saistību ar Jelgavu raksturo rakstniece Inese Zandere. Dzimusi tepat netālajā Dobelē, tur arī beigusi vidusskolu, tā ka nav ne mazākā iemesla, lai par mūsu pazīstamo novadnieci klusētu laikraksts «Zemgales Ziņas». Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms dažām dienām nosvinēta I.Zanderes vadītās izdevniecības «liels un mazs» 10 gadu jubileja.
– Iepriekšējā «Zemgales Ziņu» kultūras atvērumā bija saruna ar dziedātāju Juri Vizbuli, kurš itin sajūsmināti stāstīja par «Kartupeļu operas» iestudējumu un savu lomu tajā.
Es atkal varu izmantot izdevību un paslavēt Juri, kurš bija tik brīnišķīgs un tik daudz noturēja uz saviem pleciem. Juris jau dziedāja arī operas «Līsistrate» iestudējumā vēl nupat rudenī Šveicē, arī agrāk viņš ir diezgan daudz dziedājis manus tekstus.
Mūsu sadarbība sākās laikam jau 2008. gadā ar Endrū Loida Vēbera «Jāzepu un raibo brīnumsapņu mēteli» Dailes teātrī, kuram es biju atdzejojusi Tima Raisa tekstu, bet Jāzepa loma šajā mūziklā bija uzticēta Jurim. Tad gan viņš vēl bija ļoti jauns, bet pa šo laiku ir izskolojies, kļuvis daudz stabilāks, un viņam var uzkraut smagas nastas. Ne tikai tāpēc, ka Juris ir stiprs, bet tāpēc, ka emocionāls.
– Lai lasītāji nedomātu, ka esam tikušies, lai apspriestu tikai «klāt neesošo Vizbuļa kungu», domāju, īstais laiks pievērsties tieši jūsu darbībai. Kā pati sevi identificējat daudzo pienākumu gūzmā – kā dzejnieci, atdzejotāju, bērnu rakstnieci, dziesmu tekstu autori, libretisti, scenāristi, redaktori, tai skaitā «Rīgas Laikā»?
Nu jau gan labu laiku vairs neesmu žurnāla «Rīgas Laiks» redaktore, daudzi mani gan tā vēl mēdz pagodināt. Tas gan nenozīmē, kas es būtu sarāvusi visas saites ar «Rīgas Laiku», aizvien vēl katru mēnesi žurnāla slejās uzcītīgi ziņoju, kādu labu grāmatu esmu izlasījusi. Tāpat uzturu saites ar bijušajiem kolēģiem, jo viņi visi ir mani draugi.
Es vienkārši sapratu, ka «Rīgas Laiku» spēs aizpildīt arī citi. Tie cilvēki, kas pamazām saradās ap šo žurnālu, kamēr mēs ar Uldi Tīronu tur abi strādājām, ir pietiekami spēcīgi, lai izdevums nepazustu.
Turpretī bērnu literatūrā, šķiet, es biju vairāk vajadzīga, un tā sāka aizņemt tik daudz spēka un laika, ka nācās izvēlēties. Galīgais izšķiršanās punkts par labu bērnu literatūrai bija Jāņa Baltvilka nāve (2003. gadā – red.). Kad vēl bija Jānis, bija tāda sajūta, ka kāds cilvēks par bērnu literatūru vienmēr ir nomodā.
– Pēc Jāņa Baltvilka nāves šajā vietā palika tukšums?
Jā, bet ne tikai nozīmē – rakstīt, bet arī organizēt citus. Pēc Imanta Ziedoņa, kurš savulaik nodibināja Bērnu literatūras sekciju Rakstnieku savienībā, viņš bija nākamais, ap kuru visa tā dzīve griezās. Pēc tam, kad Jāņa vairs nebija, radās sajūta, ka vienam tā svira kaut kādā veidā jāņem rokā. Mēs ar Jāni bijām kopā strādājuši bērnu izdevumos, sākot jau ar laikrakstu «Pionieris», kurš 1990. gadā kļuva par «LaBA» jeb «Latvijas Bērnu Avīzi».
Par literārās nodaļas vadītājiem un literārajiem konsultantiem bija strādājuši vai visi pēc kārtas, sākot jau ar Vizmu Belševicu, bet es šo stafeti astoņdesmito gadu beigās pārņēmu tieši no Jāņa Baltvilka, kurš aizgāja uz «Zīlīti». Tā tā saikne bija izveidojusies, turklāt man vienkārši ļoti patīk bērnu literatūra.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 18.decembra, «Zemgales Ziņās».
