Kad aizkrauklietis Pēteris Deksnis dodas kādā darba braucienā vai ceļojumā pa Latviju, mājās viņš atgriežas ar laukakmeņiem. «Tos salieku automašīnas bagāžas nodalījumā. Raugos, lai akmeņi būtu dažādās nokrāsās. Īpaši daudz akmeņu ir Ērgļu pusē,» viņš stāsta. «Mazie sver piecus, desmit kilogramus, bet lielie – 30 un pat 50, mūrim vajag dažāda lieluma. Akmeņi ceļa malā ir pelēki, netīri. Tikai pēc tam, kad nomazgāju un notīru, ieraugu to patieso skaistumu.»
No akmeņiem Pēteris Deksnis darina āra kamīnus, žogus, norobežojumus. Tas ir darbietilpīgs process – izveidojot vienu rindu, jāgaida, līdz saistviela sacietē, jo akmeņi ir smagi un nākamā kārta var izkustināt iepriekšējo. Pie āra kamīniem top arī akmens galdi un krēsli. Mājīgu noskaņu rada veci ratu riteņi, bet tādi ir retums. «Visu ko pašu un citu priekam sāku taisīt sen, tad, kad atgriezos no dienesta. Varu arī uzcelt māju no pamatiem līdz jumtam, lapeni, uzmūrēt kamīnu iekštelpās,» saka meistars, kurš līdz pensijas gadiem strādājis par fotogrāfu, bet dažādu darbu prasmi apguvis pašmācībā un ieklausoties citu padomā.Nesen Iršu pusē viņš ieraudzījis skaistu vecu ābeli, nopircis to, nozāģējis un aizvedis uz dēla mājām. Nomizoto ābeli iedabūjuši mājas otrajā stāvā – tā būs gan kā griestu balsts, gan kā dekoratīvs elements ar plauktiem.
