Bet vakar laime uzsmaidīja! Kad ap sešiem nācu no darba cauri Bastejkalna parciņam, pats Repše man pagāja garām. Blakus viņam soļoja viens militārists. Bija neērti lūrēt, kur miesassargi. Nu droši, šie devās uz barikāžu atceres svinībām…
«Bet vakar laime uzsmaidīja! Kad ap sešiem nācu no darba cauri Bastejkalna parciņam, pats Repše man pagāja garām. Blakus viņam soļoja viens militārists. Bija neērti lūrēt, kur miesassargi. Nu droši, šie devās uz barikāžu atceres svinībām…» Tā savu vēstuli sāka mana ļoti labvēlīgā Rīgas kolēģe, pēc vecās terminoloģijas, mana darbaudzinātāja, ar kuru it bieži sarakstos pa elektronisko pastu. Šīs vēstules virsraksts bija «Tikšanās ar Citplanētieti»… Bet tiesas vīriem tur nav kur piesieties. Mūsu augsti godājamais novadnieks premjers tajā, protams, nav nosaukts viņa slavu aizskarošā vārdā. Neba viena vienīga laimīga tikšanās bija iztirzāta minētajā darbaudzinātājas vēstījumā, kura vidusdaļu šeit necitēju.
Tā gan ir bēda visiem, ja valdība ir atrauta no tautas, kas tagad smejot gaida trīskāršu algas pielikumu. Pagājušo svētdien man iznāca pasmaidīt, kad kopā ar ģimeni atgriezos no drauga dzimšanas dienas svinībām Olainē. Pienāca vilciens, abi ar sievu iecēlām ratiņus ar meitiņu, tad aiz padusēm padevu kundzei jau diezgan samiegojušos trīsgadīgo puiku. Šūpojoties siltā, jaukā, patukšā vagonā, tuvojāmies Jelgavai. Pēkšņi Cenās iekāpa cilvēku piecpadsmit – dāmas un kungi, jaunāki, vecāki. Kopīga pazīme – sārti vaigi, tātad visi pēc fiziskas slodzes. Izrādījās, ka iepriekšējais Rīgas – Jelgavas vilciens kādu gabalu aiz Dalbes bija «noplīsis» kā divdesmitgadīgs golfiņš. Tā nu pasažieriem tumsā pa sliedēm tikt līdz nākamajai stacijai vajadzēja pašu spēkiem. Ja šāds misēklis būtu iznācis vienu reisu vēlāk, mums ar sievu ietu «jautri». Lai gan droši vien jau kādi saprotoši ķibeles brāļi palīdzētu. Man, piemēram, šogad tāds glābjošs gadījums palīdzēja Ziemassvētku kauju atceres pasākumā Ložmetējkalna apkārtnē. Toreiz vairāk nekā divdesmit grādu salā pilnīgi sveša kundze man aizdeva savu, kā vēlāk izrādījās, mediķa vesti, lai būtu kur ievīstīt kļūdas pēc līdzi paņemto jau minēto trīsgadnieku.
Šonedēļ velti izgaidījos, ka valsts dzelzceļa priekšnieks Zorgevicu Andris iegādāsies «Ziņās» mazmazītiņu reklāmas laukumu, lai atvainotos Ozolnieku, Cukurfabrikas un Jelgavas sārtvaidžiem. Taču, kā jau zināms, šim nesavtīgajam darba tautas aizstāvim, sociāldemokrātam mēnešalga ir tikai par trešdaļu lielāka nekā premjeram. Tad jau, saprotams, smalkumiem tērēties nevar.
Darbaudzinātāja vēstuli beidza ar vēlējumu, ka katrā ziņā nevajag domāt, ka mums šis gads iesācies ķibelīgi, ar kādu skumjāku vilšanos u.tml. Ar senām tradīcijām bagātajiem austrumniekiem ir pilnīgi skaidrs, ka jaunais Kazas gads sākšoties tikai nākamnedēļ un šī finišā trakā Zirga astes vicināšana vēl ir pacietīgi jāiztur.
