Pagājušās sestdienas rītā Sidrabenes pagasta priekšsēdētājs Jānis Vīgants tikko bija atgriezies no Ceraukstes, kur kopā ar savu draugu Kuldīgas uzņēmēju Meinardu Mēteli mēģinājuši iecelt treilerā padomju laikos Bauskā stāvējušo Ļeņina pieminekli.
Pagājušās sestdienas rītā Sidrabenes pagasta priekšsēdētājs Jānis Vīgants tikko bija atgriezies no Ceraukstes, kur kopā ar savu draugu Kuldīgas uzņēmēju Meinardu Mēteli mēģinājuši iecelt treilerā padomju laikos Bauskā stāvējušo Ļeņina pieminekli.
Vairāk nekā trīsdesmit tonnu smagā granīta skulptūra tomēr palika turpat, kur gulēja. Lai to aiztransportētu uz topošo padomju okupācijas relikviju parku Īvandē, izrādās, bija vajadzīgs jaudīgāks celtnis. Taču savādais rīta darbs, jādomā, nāca par labu manai sarunai ar Jāni Vīgantu par procesiem un vērtībām, kas mainījušās vai arī palikušas nemainīgas cauri laikiem.
Ja tagad būtu jāsalīdzina padomju un šie piecpadsmit valstiskās neatkarības gadi. Kā jūs tos raksturotu?
Gan tam, gan šim laikmetam ir savas pozitīvās un negatīvās puses. Patīk mums tas vai ne, taču sociālismam raksturīgajam plānveidīgumam bija zināmas priekšrocības. Mēs droši zinājām, kas rītdien būs jāražo, bija arī nodrošinājums ar tehniku, lēta degviela. Darbs mūsu pagastā bija visiem, kas to vēlējās. Nevajadzēja braukt strādāt uz Rīgu vai Īriju un citām ārzemēm. Celtniecības brigādē vien strādāja ap septiņdesmit vīru, vēl asfalta cehs, krāsu cehs, kura produkcija “gāja” pa visu Padomju Savienību… No otras puses, plāni bija saspringti, nekad nejuta īstu apmierinātību. Bērām kā caurā maisā. To pavadīja moralizēšana no augšas. No nervu stresa daudzi saimniecību vadītāji spēka gados aizgāja kapā. Ar lielām skumjām varu pieminēt vairākus savus laikabiedrus – Jankevicu Valgundē, Užuli un Galviņu no Sesavas pagasta, Āboltiņu Lielvircavā, Morozu Vircavā un vēl vairākus citus. Ja lietus dēļ nevari laikā iesēt, tevi sauc “uz paklāja”. Ja kādā ģimenē bērni neiet uz skolu vai strādnieks dzērumā sev nodarījis pāri – atkal pie atbildības kolhoza priekšsēdētājs.
Kas šajos piecpadsmit neatkarības gados ir mainījies cilvēkos?
Par saimniekiem, zemes īpašniekiem skaidrs – viņi jūt lielāku atbildību. Kaut arī ražošanas objekti šajos gados mūsu pagastā nav uzbūvēti, saimniecības attīstās. Taču daļa cilvēku ir degradējušies, nodzērušies. Padomju laikā valdīja lielāka disciplīna. Priekšsēdētājam bija tiesības kandžu vai brāgu izliet. Dzērājus varēja uz pāris mēnešiem aizsūtīt piespiedu kārtā ārstēties uz Olaini, bija iespējams vienoties ar veikalniekiem par tirdzniecības noteikumiem. Tagad mēs ar “točkām” galā netiekam. Tev pat nav tiesību ieiet dzīvoklī, kur tiek tirgots alkohols. Ja cilvēks nav sapratis, ka, tā dzīvojot, strauji iet uz galu, tad ar varu kaut ko saglābt kļuvis vēl grūtāk. Laukos atkal problēmas ar darba rokām, sevišķi lopkopībā.
Jūsu domas par jaunatni – tagad un tolaik?
Mēs savā pagastā varam būt pateicīgi Dievam, ka mums ir baznīca un ka tā daudz strādā ar jauniešiem (mūsu saruna notika baznīcas priekštelpā – red.). Pie Salgales skolas uzcelta sporta zāle, šogad pirmo gadu Emburgā darbojas arī mūzikas skola. Taču, no otras puses, parādījušies bērni, kas neiet skolā. Tādu, kas nesāk mācības pirmajā klasē, mums nav. Transports uz skolu, brīvpusdienas trūcīgajiem ir nodrošinātas. Taču ir tādi, kas nonāk līdz 5. – 6. klasei un vairāk skolu neapmeklē, klaiņo. Padomju laikos, tas bija taktiski vai ne, bet vecākus sodīja, noņēma prēmijas, ja viņi netika galā ar bērnu audzināšanu. Nebija neviena, kas skolu, kaut arī speciālo, nebeidza.
Kas jūs uztrauc nākotnē?
Domājot par mūsu situāciju ES, esmu nonācis pie atziņas, ka mēs kā ražotāji Eiropai neesam vajadzīgi. Piemēram, patlaban tiek apspriesta jaunā cukura politika, no kuras izriet, ka vairs nedrīkstēsim paši savām vajadzībām ražot cukuru. Subsīdijas par hektāru apsaimniekotās zemes zemniekiem vecajās Eiropas valstīs ir trīs četras reizes lielākas. Kā varētu notikt izlīdzināšanās starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm!? Vienīgi ar smagu darbu, apdalot pašiem savas ģimenes. Vēl uztrauc tautu jaukšanās, kas notiek Rietumeiropā un, sasniedzot zināmu ekonomiskās labklājības līmeni, var sākties arī pie mums. Arī padomju laikā šeit nāca iekšā darbaspēks no austrumiem, taču pārmērības notika lielākoties pašu komunistiskās partijas vadoņu dēļ un galvenokārt tās skāra Rīgu, lielās pilsētas. Laukos bija pieņemamāk. Taču jādzīvo ar cerību, un es ticu, ka nākotnē lietas sakārtosies.
***
Jānis Vīgants
Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētājs (ievēlēts jau otro reizi)
– Dzimis 1941. gadā Jaunsvirlaukas pagastā
– No 1968. līdz 1996. gadam vadījis kopsaimniecības (“Jaunā dzīve”, “Draudzība”, “Salgale”), viņa pakļautībā strādājuši līdz piecsimt darbinieku
– Tagad privātās zemnieku saimniecības “Medņi” īpašnieks, algo ap divdesmit darbinieku
– Pēc izglītības agronoms, absolvējis Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu un Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju
– Aktīvs atmodas laika darbinieks, Latvijas Tautas frontes domnieks
