Lai gan jūnijs šogad mūs galīgi nelutināja ar vasarai atbilstošiem laikapstākļiem, kas paši aicinātu ilgāk uzturēties laukā, pēc Jāņiem beidzot iestājās vismaz dažas saulainas dienas, kurās steigt baudīt vasaras priekus.
Vasara ir īstais laiks, kad paceļot tepat pa Latviju. Atstājot karstos Grieķijas politiskos notikumus mājās, pēc draugu aicinājuma kravāju somu, lai dotos laivu braucienā pa zivīm bagāto Salacu. Turpat visu 40 kilometru garo ceļa posmu līdz Staiceles papīrfabrikas aizsprostam veicam vienā dienā, laivās iekāpjot pie Mazsalacas tilta. Šis bija mans otrais šāda veida brauciens, kurā piedzīvots daudz aizraujoša. Pa ceļam var vērot stāvkrastus un gleznainas klintis, pētīt putnus – sevišķi gārņus, kurus manījām kuplā skaitā. Pirmo reizi izdzirdot dzeguzes kūkošanu un zinot sakāmvārdu gan par tukšu maku, gan mūža garumu, jau gribējās ķert pie kabatas un neviļus sākt skaitīt tos «ku-kū».Laivošanai, tāpat kā jebkuram citam ceļošanas veidam, kurš nav piesaistīts noteiktam tūrisma maršrutam un nepaģēr, ka noteiktā stundā jābūt noteiktā vietā, ir daudz priekšrocību. Pats plāno savu laiku un piestāj vietās, kuras gribi apskatīt. Ar sajūsmu izložņājām Salacas krastos esošās alas, kurās neievestu neviens gids, no citas puses iepazinām Skaņokalnu, pie kura skolas laikā ir būts ne vienu reizi vien, lai, izsaucoties «kur ir tava sieva?», sadzirdētu «Ieva, Ieva, Ieva…».Jebkurš ceļojums ir lielisks veids, kā vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni un draugiem. Gribi vai ne, bet ar kādu esi vienā laivā un aizbēgt no pārējiem var tikai uz īsu brīdi, atpaliekot līkumā vai uzsēžoties uz zemūdens akmens. Ideāli, ja visi «gadžeti» un internets paliek mājās, to vietā katram gadījumam kabatā iebāžot veco pogu telefonu. Nogurums pēc šāda brauciena ir neizbēgams, bet patīkams. Ceļoties agrāk nekā ikdienā un teltīs pazūdot, tiklīdz apnīk odu džinkstēšana un pilnībā satumst, atkal var pārliecināties, ka dienas nav viena garuma – 24 stundās var paveikt neticami daudz. ◆
