Viens no svarīgākajiem darbiem, kas Saeimas deputātiem jau pirmajā rudens sesijas plenārsēdē (7. septembrī) būs jāpaveic, ir jaunā Valsts civildienesta likuma pieņemšana trešajā lasījumā.
Viens no svarīgākajiem darbiem, kas Saeimas deputātiem jau pirmajā rudens sesijas plenārsēdē (7. septembrī) būs jāpaveic, ir jaunā Valsts civildienesta likuma pieņemšana trešajā lasījumā. Tas nomainīs kopš 1994. gada 21. aprīļa spēkā esošo civildienestu regulējošo likumu. Jaunais būšot krietni kvalitatīvāks un vairāk piemērots šodienas situācijai nekā iepriekšējais, taču arī ar ap šo likumprojektu tieši pēdējo nedēļu laikā pirms tā pieņemšanas uzvirmojušas vairākas diskusijas gan valdībā, gan arī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijā.
Pirmais nopietnais un, šķiet, arī diskutablākais jautājums ir saistīts ar Valsts civildienesta pārvaldi (VCP), proti, gan valdībā, gan arī iepriekšminētajā komisijā ir panākta vienprātība punktā, kas paredz līdz ar jaunā civildienesta likuma spēkā stāšanos ierobežot VCP tiesības pārraudzīt ierēdņu darbu, tajā pašā laikā dodot plašākas iespējas ministrijām ietekmēt ierēdņu iecelšanu, atcelšanu un darbību. Faktiski tas nozīmē līdzšinējā VCP tiesiskā pamata (statūtu) maiņu, jo ierēdņu kontroles funkcija bija viena no būtiskākajām šīs iestādes darbības sfērām. Šī VCP funkcija vismaz radīja iespaidu, ka politiskās amatpersonas nepolitizē civildienesta darbību. Šajos un arī citos gadījumos valsts sekretāri (valsts augstākie ierēdņi) atteikušies respektēt VCP lēmumu, samazināt disciplinārsoda bardzību, kas pamatoti pievērsis masu saziņas līdzekļu uzmanību, atstājot traipu uz attiecīgās ministrijas un civiliestādes vadītāja reputācijas. Un nav nekur rakstīts, ka daudzus politiķus, kas varējuši ietekmēt jaunā civildienesta likuma izstrādi, nav apmierinājusi VCP «patvaļa», sak’, kaut kāds niekalbis te nāks un apstrīdēs lielo vīru lēmumus, tālab labāk tādam vispār vajag atņemt tiesības kaut ko tādu darīt arī nākotnē. Līdz ar to varam secināt, ka VCP ir kļuvusi par politiskās cīņas upuri, ierēdņu kontroles sfērā saglabājot tikai fizisko un juridisko personu sūdzību par ierēdņu rīcību izskatīšanas funkciju, attiecīgajā gadījumā atceļot nelikumīgos lēmumus, ko vainīgais ierēdnis kā tiesību subjekts ir piemērojis.
Lai gan pagaidām jaunajā civildienesta likumprojektā netiek runāts par augstākā līmeņa ierēdniecības korpusa izveidi, valdība ir nolēmusi, ka Valsts kancelejai būs jāanalizē jautājums par nepieciešamību nodot augstākos civildienesta ierēdņus kancelejas tiešā pakļautībā. Realitātē tas nozīmētu, ka valsts sekretāri, viņu vietnieki un departamentu direktori (aptuveni 200 līdz 300 cilvēku) tiktu atdalīti no pārējā, vairākus tūkstošus lielā struktūrvienībās strādājošo ierēdņu slāņa.
Atklāti runājot, šāda ierēdniecības stratifikācija augstākā un zemākā slānī nav pietiekami argumentēta, jo tas, ka tā dara daudzās attīstītās valstīs, vēl neko nenozīmē. Trūkst arī praktiskā pamatojuma, ka šāds ierēdniecības modelis varētu sekmēt civildienesta administratīvo spēju palielināšanu tieši Latvijas politikā. Patiesību sakot, šāds modelis ir tikai lieka riskēšana, un politiķiem administratīvās spējas palielināšanai vajadzētu labāk vairāk uzmanības pievērst ierēdņu eksaminācijas un kvalifikācijas nodrošināšanai.
Tāpat nozīmīgs solis publiskās pārvaldes darbinieku darbības efektivitātes paaugstināšanai ir vienotas atalgojuma sistēmas izveide civildienestā strādājošajiem. Pašlaik šādas sistēmas trūkums nozīmē, ka vienāda ranga ierēdņi saņem dažādus atalgojums, kas, protams, neveicina pārvaldes efektivitāti. Bez šaubām, svarīgs administrēšanas efektivitātes veicinātājs ir personāla vadības sistēmas izstrāde un tās ieviešana (padomju laikos to mēdza arī saukt par kadru daļu), kas garantētu katra ierēdņa darba analīzi. Pagaidām šāda analīze noris tikai VCP ietvaros, kaut patiesībā tai jābūt katrā institūcijā, kur to veiktu iestādes vadītājs ar sev tieši pakļautu darbinieku.
Rezumējot iepriekš teikto, varam secināt, ka administratīvo spēju palielināšanai ir daudzi svarīgāki uzdevumi, kas jārisina, tālab diskusiju par vai pret augstākā ierēdniecības ranga izveidi vajadzētu uztvert kā sekundāru. Turklāt jāuzsver, ka augstākais ierēdņu korpuss varētu bremzēt zemāka ranga ierēdņu karjeras izaugsmes iespējas, jo iestāžu vadītāji it kā būtu atrauti no civiliestādes un pārāk neaizsniedzami.
Runājot par jaunā civildienesta likuma kvalitāti, pozitīvi ir vērtējamas vairākas lietas, kas rada skaidrību valsts pārvaldē. Pirmkārt, šis likums beidzot reglamentē (15. pants), kam pieder politiskā un kam administratīvā atbildība, kas kā problēma samilza saistībā ar vairākām nepamatotām valsts sekretāru naudas izšķērdēšanas lietām, jo nepareizi tika interpretēts iestādes vadītāja jēdziens (ar kuru jāsaprot arī ministrs – tikai kā politiskais vadītājs ar dažām administratīvām funkcijām). Svarīgi ir arī tas, ka jaunajā likumā ietvertas vairākas Korupcijas novēršanas likumā iekļautas tiesību normas – izvairīšanās no interešu konflikta vai amatu ierobežojumi, lai nenonāktu korumpētā stāvoklī. Saprotams, jaunais civildienesta likums tiek pieņemts ar stratēģisku mērķi – pozitīvi ietekmēt Eiropas Komisijas (EK) ekspertu viedokli par valsts pārvaldes attīstību, kas kā atsevišķa sadaļa būs EK rudenī gaidāmajā progresa ziņojumā.
Taču būtu jāsaprot, ka ne jau ar šo likumu viss beigsies. Civildienesta tiesiskās bāzes sakārtošanā tas būs tikai kā pamats, uz kura tiks veidota milzīga dažādu normatīvo aktu virsbūve. Tāpat ļoti iespējams, ka nākotnē arī šis likums varētu tikt grozīts, jo ir vairāki punkti, par kuriem pašlaik noris diskusijas.
