Dabā tā nu ir iekārtots, ka visai dzīvai radībai reiz jāsaka ardievas dzīvei. Cūku mūžā šāda reize pienāk jau pēc mēnešiem sešiem līdz deviņiem – atkarībā no barojuma.
Dabā tā nu ir iekārtots, ka visai dzīvai radībai reiz jāsaka ardievas dzīvei. Cūku mūžā šāda reize pienāk jau pēc mēnešiem sešiem līdz deviņiem – atkarībā no barojuma. Lai gan cūku bēres parasti to rīkotājiem ir priecīgs notikums, jo sola pārticību, tomēr beidzamajā laikā arī tas tiek apvīts ne tikai ar psiholoģiski fizisku stresu, bet arī ar birokrātisma ērkšķiem.
Par cūku bērēm dzirdēts un to sakarā piedzīvots daudz. Nezin kāpēc prātā ilgāk paliek dažādi anekdotiski piedzīvojumi. Piemēram, mans kolēģis, lielas avīzes fotogrāfs, reiz bija uzaicināts piedalīties cūkas kaušanā pie radiem Smiltenes pusē. Saskaņā ar rituālu bija atsaukts rūdīts cūku bende un bēru liecinieki – pilsētnieki, kam saimnieki bija paredzējuši piešķirt pa gaļas gabalam. Kamēr kāvējs sakārtoja svilināmās ierīces un trina tuteni, saimniece kurināja pirtiņu, lai vīriem pēc netīrā darbiņa būtu kur šķīstīties.
Kāvējs bija rūdīts. Tik rūdīts, ka svēti ievēroja mūžseno tradīciju un drosmei ieņēma puspudeli ugunsdziras, lai roka netrīsētu.
Notikums risinājās kādā aukstā ziemas dienā. Gribēdami ne tikai vērot, bet arī aktīvi līdzdarboties, ataicinātie bēru viesi pieteicās meistaram palīgā – gan šņabi dzert, gan cūku no kūtiņas izdzīt un uz svilināmā galda pagrozīt.
Ar šņabja dzeršanu viss noritēja bez kļūmēm: pudelēs līmenis noplaka ātri un bez sprauslāšanas. Taču, metot virves cilpu ap nāvei lemtā kustoņa labo pakaļkāju, gadījās ķibele: sīklops iespēra fotogrāfam zem jostas vietas un kā meteors izmetās pa kūts durvīm. Pārējie asistenti metās pakaļ cūcībai. Tas lopiņu satracināja vēl vairāk: īsās kājeles laida vaļā īstas ļekas, turklāt pa nokalnīti – tieši uz ezeru. Tā ledus vākā kā melna, ļauna acs vīdēja svaigi cirsts āliņģis… Kustonis, aurojošu vīru trenkts, laikam nolēma rokās dzīvs nedoties, tādēļ izšķīrās par pašnāvību: precīzi kā labi tēmēta dižgabala lode cūka trāpīja tieši melnajā caurumā un pazuda zem ledus. Lai kā vīri mēģināja rubināt ledus kārtu, lai cik nešpetnus vārdus pār viņu galvām kaisīja saimniece, nelīdzēja nekas. Cūkas bēres beidzās neviltotās sērās.
***
Mūsdienās kaut kas tāds teorētiski vairs nav iespējams. Uzsveru – teorētiski. Jo, mīņādamies uz kājslauķa ES durvju priekšā, mēs esam pacentušies ar pārspīlētu bijāšanu ne tikai izlasīt garās un plašās uzvedības instrukcijas ceļā uz šīm durvīm, bet arī pasludināt direktīvas par bauslību, atrodoties vēl šaipus ES durvīm. Šādas pārmērīgas centības dēļ praksē tomēr vēl aizvien gadās, ka lauciniekiem pat it kā ikdienišķas cūku bēres pārvēršas grūti aizmirstamā piedzīvojumā.
***
Ļoti daudz laukos ir tādu iedzīvotāju, kuri vairs nenodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu ne mūsdienu, ne seno laiku izpratnē, bet kuriem tomēr pagalmā skraida dažas vistas un kūtiņā rukšķ kāds suķis. Runa ir par naturālajām saimniecībām. To īpašnieki nu ir krietni satrūkušies, jo dzirdēts, ka viņiem «tur, tajā ES», nu nepavisam nebūšot ļauts turēt kādu kaujamu kustoni. Līdz ar to esot apdraudēta arī dzīvošana laukos vispār. Vēl vairāk eļļu ugunij pielej tā sauktie eiroskeptiķi, kas sludina apmēram šādus tekstus: «Sīko zemnieku ar tikai dažām govīm vienmēr būs vairāk nekā lielo. Vai tiešām tiem, kuriem ir pāris cūku vai govs, lai izdzīvotu, jāiet strādāt algotu darbu? Jo, lai varētu audzēt cūciņu, ES tiks prasīta, piemēram, pat apsildāma grīda. Cik tad cilvēkiem pie mums ir tādu? Cūkām vajadzīgas savas rotaļlietas… Kur cilvēki ņems naudu visam šim spožumam?»
Ar tām rotaļlietām nudien ir pārspīlēts. Dzīvnieku labturības noteikumi paredzēti tikai lielražotājiem. Tomēr arī naturālo saimniecību īpašniekiem, protams, vajadzēs ievērot ES noteikumus, taču tikai tādā gadījumā, ja produkciju paredzēts pārdot. Pašu vajadzībām ikviens slaukt un kaut varēšot uz nebēdu. Tikai tad, ja cūkas miesu paredzēts realizēt, par tradicionālajām cūku bērēm nāksies aizmirst. Kā jau sacīju, latviešu mentalitātei atbilstoši esam kārtējo reizi pasteigušies aizskriet ratiem pa priekšu un jau šaipus ES sliekšņa ieviesuši noteikumu, ka sīklopiem jātiek nomušītiem tikai sertificētās kautuvēs. Kāds nesens gadījums tad nu arī atsauca atmiņā nupat aprakstītās cūku bēres Vidzemē, kad visai ikdienišķs, labi domāts pasākums izvērtās grūtību virknē.
***
Vēl ne tik sen kautuvju bizness bija pat visai izplatīts. Taču, savelkoties dažādu grūti izpildāmu noteikumu žņaugiem, tās cita pēc citas gluži vienkārši bankrotēja.
Kādam puspilsētniekam, kas tomēr tradicionāli turpina piemājas kūtiņā turēt pāris suķu paša vajadzībām un ģimenes budžeta atspaidam, bija pienācis laiks domāt par cūku kaušanu. Gaļas pārpalikumu viņš sarunāja pārdot kādai sabiedriskajai ēstuvei. Protama lieta, ka viņš vēlējās, lai viss būtu atbilstoši noteikumu prasībām. Tādēļ vispirms tvēra telefonu un sāka apzvanīt «instances», lai noskaidrotu, kā «pareizi» lopiņus nokaut. To izdevās uzzināt ātri: vajadzīgs vietējā veterinārārsta apliecinājums, pēc tam cūkas jānogādā sertificētā kautuvē, kur darbiņu paveiks sertificēti kāvēji, un gaļai jātiek atdzesētai. Pēc tam tā jānogādā realizācijai.
Pirmā ķibele bija tā, ka trīs apkārtējos pagastos izrādījās tikai viena legāla kautuve. Tā nodrošinot ar produkciju vairākas iestādes un gaļas pārstrādes uzņēmumus visā apkārtnē. Puspilsētnieks piezvanīja uz šo kautuvi, lai uzzinātu procesuālo kārtību. Noskaidroja, ka neesot nekādu problēmu! Tikai pašam tās cūkas jāatvedot…
Lūk, ķibele numur viens: kā lai aizvizina divas cūkas uz apmēram 15 kilometru tālo slaktūzi? Rukšu īpašnieks iedarbināja mašīnu un devās uz kautuvi, lai to uzzinātu. Tur pateica, ka viņi transporta pakalpojumus nesniedz, katrs rīkojas atbilstoši savām iespējām. Izlīdzēja lopkautuves veterinārārsts: viņam esot speciāli «cūku rati», ko viņš labprāt aizlienējot. Cūku saimnieks bija par to pateicīgs un kabināja grabošo būri klāt savam automobilim, klusībā tomēr šaubīdamies, vai paša spēkiem vien piespiedīs abus bekonus ratos iekāpt. Viņa bažas izrādījās pamatotas: cūkas nebija pierunājamas vizināties. Izmisis un noguris vīrs no jauna mēroja ceļu uz kautuvi, lai sarunātu palīgā profesionāļus. Labsirdīgs kāvējs, apvilcis gumijotu skoteli, noplātīja rokas: viņš darbojoties viens un neko nevarot līdzēt. Taču brauciens nebija veltīgs: sarunā ar kāvēju noskaidrojās, ka lopkautuve vēl tikai tiekot rekonstruēta un sakārtota, lai pēc tam tiktu pie vajadzīgā sertifikāta, bet pagaidām tur veicot vienīgi fizisko kaušanas aktu, neko vairāk. Bet būtiskākais, ko, pīpēdams ar cūku bendi, vīrs uzzināja, bija tas, ka gaļa jāsaņem uzreiz un neatdzesēta, jo saldētava vēl tikai topot. Tā bija otrā ķibele. Mūsu cūklopu saimnieks novaidējās: «kunde», kam bija norunāts gaļu pārdot, bija pieprasījis tikai un vienīgi atdzesētu produkciju…
Tad vīrs sāka prātot. Jau līdz šim viņš bija nobraucis ap 60 kilometru tukšā. Lats jāmaksā vietējam veterinārārstam par «miršanas apliecības», tas ir, kaušanas norīkojuma, izrakstīšanu. Tad būtu jāmoka dzīvnieki un jāmokās pašam, lai tos aizvestu uz slaktūzi, jāsamaksā pieci lati par katra nomušīšanu, vēl kautuves veterināram pa divarpus latiem par katru cūku… Kopā 16 latu plus maksa par nosvilināto benzīnu… Lai pēc tam silto gaļu vasaras tveicē atdotu mušām!?
Viss tomēr nokārtojās kā «vecajos labajos laikos». Tika sarunāti divi vietējie bezdarbnieki, kas cūkas noslaktēja ne sliktāk un ne dārgāk par lopkautuves bendi. Sadalītās cūkas uz mašīnā ieklātas plēves un pārsegta palaga aizveda kautuves lopu dakterim, kas izrakstīja vajadzīgos papīrus. Galu galā izdevās pārliecināt par bezizeju arī gaļas pircēju, kas, «nometot» piecus kilogramus no katra kautķermeņa, vedumu paņēma. Un formāli it kā tika ievērotas visas ES prasības, lai gan lopiņi dzīvi beidza dzimtajā pagalmā un no kaimiņu dunča.
Tomēr visā šajā notikumā ir kaut kas anekdotisks. Tā ir kārtējā formālo prasību pārspīlēšana un to neatbilstība reālajai situācijai. Jo jebkuras prasības ir ko vērtas tikai tad, ja tās ir izpildāmas. Pirms tās ieviest, būtu jānodrošina patiešām elementārs kautuvju serviss. Lai lopkautuves ar savu transportu nodrošinātu dzīvo cūku vizināšanu, gaļas atdzesēšanu, visu formalitāšu izpildi. Pašu svarīgāko noteikumu vairums laucinieku taču ievēro: visiem sīklopiem jābūt uzskaitītiem. Ja tā – nedrīkst radīt vairs nekādus šķēršļus, lai cūku bēres patiešām padarītu par mūsdienīgi vienkāršu procedūru.
