Kas nu par Ziemassvētkiem bez cūkas šņukura! Svaigi vārīta vai biezos alkšņu dūmos kūpināta.
Kas nu par Ziemassvētkiem bez cūkas šņukura! Svaigi vārīta vai biezos alkšņu dūmos kūpināta. Ar pelēkiem zirņiem, ar štovētiem kāpostiem. Ar…
Ak, ko nu vairs, jāiet raudzīt kūtī, vai šņukuri nav jau paaugušies gana!
Jā, re, kur divi cūči – ne vairs lāgā ēd, ne kust. Visas pazīmes kā uz delnas: prasās pēc dūča.
Zināms jau, zināms, ka katrs lopiņš jālaiž caur kautuvi: tur to «nomušī» eleganti, flīzētā šķūnī uz strerila klona, kur smagie blāķi tiek cilāti ar elektriskajām celtuvēm un valda ne smaka, bet rožlapiņu aromāts… Taču tad par katra lopiņa nāvi jāmaksā ap septiņiem latiem, par diviem – jau 14. Barga nauda zemniekam, tad jau labāk to iztērēt kādam našķim vai dāvanai svētkos. Turklāt melš, ka Latvijā vispār nav nevienas lopkautuves, kas atbilstu Eiropas Savienības standartiem, jo vienas tādas bendētavas ierīkošanai vajag divus miljonus latu – tāda pasaules nauda taču ir tikai baņķieriem vai deputātiem, bet viņiem savukārt kautuves ir… pie vienas vietas.
Tad nu Ilgonis, saukts par Iģi, aicina šurp radagabalu bārdaino Voldi, kam virtuvē plītsapakšā allaž ass, vēl no pasaules kara vācu durkļa taisīts tutenis. Slapjā decembra rīta stundā abi pie aizgalda novērtē gaidāmo darbiņu: būs ko noņemties līdz pat vakara tumsai. Sasteigt procesu nedrīkst, tad gaļai būs vaina. Cūči nedrīkst satraukties, pie sava cūku dieviņa tām jāaiziet mierīgi un klusi, bez neviena kvieciena. Un tā jau ir māka.
Vīri pēc kārtas pagroza, pacilā un pa tvērienam noliek skanošu bērza vāli, pārbauda cilpas stiprumu saites galā, uz svilināmā galda sarindo duramos un kasāmos nažus. Gāzes balons ar degli jau izmēģināts, nu tad – aiziet!?
Nē, vēl būtiska detaļa – pusstops. Kas tās par cūku bērēm bez polša!
Tas nav tikai iemesls lieku reizi «iesviest bārdā», bet rituāla neatņemama sastāvdaļa: paņemt mēriņu «uz krūts», lai īstajā brīdī nenodreb roka. Domājat, cūku bendem nav sirds? Turklāt, ja lopiņš paša barots, tam kasīta aizauss un ačelēs skatīts…
Savu spicglāzīti tukšodams, atminos, ka Aleksandrs Pelēcis, rakstnieks no Talsiem (lai miers viņa pīšļiem!), stāstīja, kā viņa vectēvs cūkas galējis – ar nokutināšanu. Lustīgs vīrs bijis! Uzskatījis, ka cūkai laimīgai jāatdod dvēsele. Un vēl atminos kāvēju Frici Sasmakā. Tas nebija vis nekāds nieka vīrs, bet ar Varoņa zelta zvaigzni pie vateņa, tāpat kā slavenais Antons Bārtulis. Tikai Kaķenieku Bārtulis varonību izpelnījās, cūkas uzbarodams, bet Sasmakas Fricis – par bendes pakalpojumiem Lubezeres zvēraudzētavā. Tad nu viņš, šis Fricis, bija pāršāvis sākuma dozu (maķenīt par daudz iedzēris), tāpēc otro cūku tikai aizkāvis, kad tā trūkusies augšā, Fricis – tai virsū, un tad laiduši traku joni apkārt pilsētelei. Cūka ar dunci ribās, bet kāvējs – atpakaļiski un bļaudams…
Tādas pārdomas un nostāsti piedien katrās cūku bērēs. Kad nu vīri līdzīgā vīzē cits citu ir dūšinājuši, tad var arī ķerties pie vāles un dunča.
Vai nu debesis bija pārkārušās zemas un mīkstas, vai tiešām Iģa roka bijusi meistarīga, bet pēc mirkļa lopiņa dvēsele jau bija slapjajos mākoņos. Vīru priekšā bija vien cūkgaļas blāķis. Tāds ir otrais no pasaules brīnumiem: dzīvība ātri pārvēršas gaļā. Pirmais ir cits: ieņemšanas un piedzimšanas mistērija.
Šai brīdī pieklājas ieņemt vēl pa nelielai «drapei». Un tikai pēc tam var ķerties pie degļa un kasāmā naža: nelaiķes miesa jāsvilina un jāpucē, jāsvilina atkal un jāmazgā…
Un tad pienāk kārta otrai cūkai. Neliela pīppauze pirms dunča otra atvēziena. Lopiņš jau kopš vakara gavējis, posdamies ļaužu galdā. Pirms ruksim šo gaitu īsināt, vīri no jauna saskalo pusstopu, un no jauna rit nesteidzīgas valodas par reiz bijušo. Tā tiek nomierināti nervi, lai roka nedrebētu.
Šoreiz triecam par kolēģa piedzīvoto Vidzemes pusē pie Smiltenes. Viņš, lielas avīzes fotogrāfs, nedēļas nogalē braucis uz tēvamājām, kur toreiz bijis paredzēts uzrīkot cūku bēres. Bijusi barga ziema pirms Ziemsvētkiem. Tēva nams ezera krastā, ezerā – āliņģis, no kura smelts sildāmais ūdens. Un bijis tā, ka vietējā bodīte todien nav strādājusi, bet savlaikus pirktais šņabis «izgarojis» tāpat vien, saimniecei nezinot… Nu bijis jākauj cūciņa «sausā». Bet vāle nostrādājusi šķībi, saite izrādījusies par švaku, cūklopu pārņēmis aizvainojums par tādu nevīžību, un tas meties ko kājeles nes – tieši āliņģī iekšā. Un tas viss tikai un tālab vien, ka neticis ievērots rituāls, ka nebijis graķīša…
Iģis ar Voldi to nepieļauj – tad jau labāk atlikt bērēšanu uz citu dienu, kārtībai jābūt!
Slapjajā gaisā biezi ceļas svilinātu saru smārds. Uz kartupeļu kastēm uzceltām šķūnīša durvīm cūkas blāķis vienubrīd rādās kā no solārija nācis, tik vienmērīgi brūns. Tad darbs vien karstam ūdenim, smalkajai rīvei un lupatai, līdz arī šī cūka tapusi gaļā.
Vīri, uzšķērduši punci, pirmo izņem liesu un dod saimniecei: viņa māk pēc šā orgāna noteikt gaidāmo ziemu. Nu, būs vai nebūs? Saimniece pasvārsta plato un biezo strēmeli, nošūpo galvu: «Par īsu. Vienmērīgs platums. Tad jau līdz Jāņiem būs drēgns un slapjš, bez sniega.»
Vīri sirdīgi nospļaujas: tad jau atkal būs kukaiņu gads! Kolorādo tur, visādas kāpostu blusas. Nepietiek ar valdības pātagām, nu nabadzībai klāt nāks drātstārpi un augļu mušas, jo nedabūs izsalt…
Gaļa vezumā, vezums ripo mājup. Pa lieveņa durvīm pretim braucējiem veļas trakoti gardi garaiņi: saimniece jau paguvusi pirmā rukša kakla gabalu izvārīt skābu kāpostu zupā, bet pavēderes strēmeļa cepetis ērti iegūlis štovētu kāpostu bļodā.
Visi sasēstas ap saimes galdu, klaudz karotes un dakšiņas, noklunkšķ beidzamā brandavīna lāse, arī saimniece pieskandina savu mājas liķiera glāzīti. Delnas noslauka taukus no lūpām, un sakurinātajā telpā vakara krēsla ienāk ar klusu omulību un rimtu gandarījumu par veiksmīgo dienu, par aizvadīto zemnieka gadu, par brango ražu.
Lauku sētā ienākusi Advente. Drīz Ziemassvētki.
Galdā būs šņukurs – pārticības un cerību simbols.
