Cukura diabēts ir hroniska slimība. Tai ir vairākas formas, kas būtiski atšķiras.
Cukura diabēts ir hroniska slimība. Tai ir vairākas formas, kas būtiski atšķiras. Aptuveni 5 – 10% diabēta slimnieku ir slimības 1. tips. Šo paveidu atklāj, kad jau lielākā daļa insulīna producējošo šūnu aizkuņģa dziedzerī ir neatgriezeniski bojātas un organismā ir vairāk vai mazāk izteikts insulīna deficīts (insulīns ir hormons, kas regulē cukura izmantošanu organismā). Šiem slimniekiem diagnozes noteikšanas brīdī nav kaites hronisko komplikāciju, un to arī nevar būt, jo slimības attīstības laiks ir īss. Turpmāko slimības gaitu un komplikāciju veidošanos vai neveidošanos nosaka ārstēšanas kvalitāte, un vienīgais ceļš, kā novērst vai aizkavēt hroniskās komplikācijas, ir ārstēšana ar insulīna vai tā analogu preparātiem tā, lai normalizētu cukura līmeni asinīs, t.i., cukura koncentrācijas svārstībām asinīs jābūt kā veselam, ar cukura diabētu neslimojošam cilvēkam.
Pašlaik var droši apgalvot: ja 1. tipa cukura diabēta slimnieks pareizi realizē kompleksu ārstēšanu, lai nodrošinātu normālu cukura līmeni asinīs, normālu asinsspiedienu un asins tauku sastāvu, hronisko komplikāciju nebūs.
2. tipa cukura diabētam, kas atšķiras no 1. tipa, ir vairākas īpatnības slimības gaitā un komplikāciju attīstībā. Vispirms jāņem vērā, ka vairumam pacientu kaiti konstatē dzīves otrajā pusē, kad cilvēkam jau var būt izmaiņas asinsvados. Komplikāciju jomā nozīme ir apstāklim, ka 2. tipa cukura diabēta diagnozi vairumam pacientu nosaka stipri vēlu. Tas izskaidrojams ar to, ka šī slimības forma atšķirībā no 1. tipa attīstās pakāpeniski daudzu gadu laikā, neradot būtiskas sūdzības par veselības traucējumiem.
Slimības attīstību varētu izklāstīt šādi. Vispirms vairāku gadu laikā palielinās organisma prasība pēc insulīna, un aizkuņģa dziedzera insulīnu producējošās šūnas kādu laiku spēj šo prasību apmierināt. Cukura koncentrācija asinīs vēl ir normāla. Vēlāk iestājas slimības nākamā fāze, kad insulīna producēšanās jau izmainās. Sākumā relatīvs insulīna trūkums parādās tikai pēc ogļhidrātiem bagātīgas maltītes, vēlāk arī citā laikā, kad slimība arī parasti tiek atklāta. Šī slimības lēnā attīstība ir cēlonis tam, ka diemžēl daļai slimnieku (ap 40%) diagnozes noteikšanas brīdī jau ir slimības izraisītas komplikācijas. Lai radikāli uzlabotu slimības prognozi, 2. tipa cukura diabēta diagnoze būtu jānosaka maksimāli agrīni. Šo noteikumu iespējams realizēt, ja iedzīvotāji ar paaugstinātu cukura diabēta saslimšanas risku (cilvēki, kuru tiešie radinieki sirgst ar cukurslimību, aptaukojušies indivīdi, mātes, kurām dzimuši bērni ar svaru virs 4,5 kg) regulāri kontrolē cukura līmeni asinīs un sāk ārstēšanu pat tad, ja ir nelielas novirzes cukura līmenī. Iespējami arī aktīvi profilaktiski pasākumi, kas ļauj ievērojami samazināt saslimšanas iespēju. Šie pasākumi ir loģiski un vienkārši – regulāra fiziskā aktivitāte un aptaukošanās novēršana. To efektivitāte ir pilnībā pierādīta ilgstošos daudzu gadu pētījumos dažādās valstīs ar cilvēkiem, kuriem ir pastiprināts risks saslimt ar diabētu. Diemžēl prakse liecina, ka cilvēkiem raksturīga īpatnība ir konservatīvisms mainīt dzīvesveidu. Ļoti negatīva nozīme ir rafinētas lielkaloritātes barības produktu reklāmām, pastiprinātai to lietošanai uzturā un sēdēšanai pie televizora. 2003. gadā autoritatīvs Amerikas ārstu žurnāls (JAMA) publicēja pētījumu, kas pierādīja, ka, piemēram, televizora skatīšanās vidēji divas stundas dienā palielina risku sasirgt ar cukura diabētu par 14%.
2. tipa cukura diabēta diagnozes noteikšanas brīdī jau ir iespējamas hroniskas slimības komplikācijas. Tāpēc, tiklīdz pirmo reizi tiek atrasta paaugstināta cukura koncentrācija asinīs, jāpārbauda acis, nieres, nervu sistēma, lai savlaicīgi atklātu iespējamās novirzes un sāktu to ārstēšanu. Ja komplikācijas konstatē sākuma fāzē, to attīstību iespējams apturēt. Pamatpasākums ir pastāvīga normāla cukura līmeņa nodrošināšana asinīs, normāls asinsspiediens un asins tauku sastāvs. Specifiski pasākumi ir atkarīgi no komplikāciju lokalizācijas, tāpēc īsi aplūkosim orgānus, kuros komplikācijas var būt, un arī ārstēšanas veidus.
Acīs var attīstīties tīklenes asinsvadu bojājumi, tāpēc ļoti svarīgi ir nenokavēt lāzera fotokoagulāciju, kas ir vienīgais efektīvais specifiskais ārstēšanas veids. Ārstēšanas rezultāti ir labi, un izmaiņu progresēšana ir apturama. Ja acis netiek regulāri pārbaudītas, izmaiņas acs tīklenē var nenoteikt savlaicīgi, tad lāzera fotokoagulācija var būt mazefektīva. Acu nesavlaicīgu un neregulāru pārbaužu biežs cēlonis ir apstāklis, ka slimnieki acu pārbaužu nepieciešamību saista ar redzes pasliktināšanos, tāpēc šādas pārbaudes neveic, kamēr nav redzes traucējumu. Izmaiņas acs tīklenē daļai pacientu var progresēt, nemainoties redzes asumam, tāpēc laba redze nav arguments, lai pie acu ārsta neveiktu pārbaudi.
Nierēs slikti ārstētam cukura diabēta slimniekam ar laiku var veidoties nieru kamoliņu bojājumi, tādējādi iestājas hroniska nieru mazspēja. Ja nieru darbību regulāri kontrolē un savlaicīgi atrod pastiprinātu olbaltumu izdalīšanos ar urīnu, izmaiņu attīstību nierēs var apturēt ar attiecīgiem preparātiem. Cukura diabēta izraisītas hroniskas nieru mazspējas ārstēšanā pēdējā laikā gūti ievērojami panākumi, un prognoze ir nesalīdzināmi labāka nekā nesenā pagātnē.
Nākamajā rakstā sīkāk aplūkosim kādu no hroniskajām komplikācijām.
